Tas viss notika, kad bijām jau nokļuvuši garām Betānijai. Betānija atrodas stundas jājienā no Jeruzalemes, un mēs tur uzkavējāmies. Mums tur parādīja Lācara kapu. Jāteic, es labprātāk būtu dzīvojis tajā nekā kādā no pilsētas namiem. Bez tam mums parādīja lielu «Lācara avotu» un ciema vidū Lācara māju. Spriežot pēc visa, Lācars bijis turīgs vīrs. Svētdienskolu leģendas nodara viņam lielu pārestību, ja rada iespaidu, ka viņš bijis galīgs nabags. Tas tādēļ, ka svētdienskolā viņu sajauca ar to otru Lācaru, kura vienīgā manta bija tikums*, bet: tikums nekad netiek turēts tik lielā vērtē kā nauda. Šā Lācara māja ir trīsstāvu mūra celtne, taču tik dziļi iegrimusi gadsimtu netīrumos, ka redzams vienīgi augšstāvs. Mēs paņēmām sveces un nokāpām drūmajās cellēm līdzīgajās istabās, kur Jēzus bija ieturējis azaidu kopā ar Martu un Mariju, sarunādamies ar viņām par Lācaru. Aplūkojot šīs drūmās telpas, mēs neviļus izjutām kaut ko dziļāku par parasto ziņkāri.
No kāda kalna virsotnes mums īsu brīdi pavērās skats uz Nāves jūru: kā zils vairogs tā gulēja Jordānas līdzenumā, un tagad mēs jājām lejup pa šauru, saules izdedzinātu, akmeņainu taku, kur nespētu uzturēties neviena dzīva būtne, izņemot varbūt salamandru. Cik drūma, atbaidoša, drausmīga pamestība! Šis bija tuksnesis, kur Jānis Kristītājs vientulībā nodevās lūgšanām, aptinis ap gurniem kamieļādas sloksni; apģērba būtu pieticis, bet nekādi viņš nevarēja šeit pārtikt no siseņiem un meža bišu medus. Raušamies pa baismo aizu lejup, visi turēdamies aizmugurē. Mūsu apsargi — divi žilbinoši arābu šeihi, līdz zobiem nobruņojušies ar zobeniem, šautenēm, pistolēm un dunčiem, nesteigdamies jāj kolonnas priekšgalā.
— Beduīni!
Vienā mirklī visi kā viens sarāvās mazītiņi un ievilka galvas apģērbā kā bruņurupuči bruņās. Mans pirmais impulss bija mesties uz priekšu un nogalēt beduīnus. Nākamā doma bija auļot uz kolonnas beigu galu apskatīties, vai kāds netuvojas no turienes. Es padevos otrajam impulsam. Visi pārējie arī. Ja tajā brīdī beduīni būtu tuvojošies no tās puses, viņi par savu pārgalvību būtu dārgi samaksājuši. Par to mēs vēlāk visi bijām vienisprātis. Tur būtu izcēlies tāds slaktiņš, tāda asinspirts, ka neviena spalva to nespētu aprakstīt. To es droši zinu, jo neviens neslēpa, ko viņš būtu darījis, un tad kopā sanāca tik nedzirdēta, traka un izdomā pārbagāta nežēlība, ka tādu domādams neizdomāsi. Viens teica, ka viņš bijis aukstasinīgi apņēmies aiziet bojā tai vietā, kur stāvējis, ja citas izejas nebūs, bet neatkāpties ne par soli; viņš gribējis nesatricināmā pacietībā nogaidīt, līdz varēs saskatīt svītras pirmā beduīna paltrakā, tad tās izskaitīt un pēc tam bliezt šim virsū. Otrs bija nolēmis nekustēdamies gaidīt, līdz šķēpa gals būs collu no viņa krūtīm, tad pietraukties kājās un sagrābt šķēpu. Bail pat iedomāties, ko viņš bija nodomājis darīt ar šķēpa īpašnieku. Par to domājot, man asinis stingst dzīslās. Kāds cits gribēja tos beduīnus, kas viņam uzbruks,: noskalpēt un pēc tam noskalpētos tuksneša dēlus dzīvus aizvest uz mājām par trofeju. Tikai svētceļnieku dziesminieks kvēlojošu skatienu klusēja. Acīs viņam gailēja nāvējoša liesma, bet lūpas nekustējās. Mēs kļuvām arvien nepacietīgāki un sākām viņu iztaujāt. Ko viņš būtu darījis, ja beduīns būtu kritis viņa rokās,— nošāvis? Viņš nīgrā nicīgumā pavīpsnāja un papurināja galvu. Nodūris? Viņš atkal papurināja galvu. Sacirtis četros gabalos vai dzīvam novilcis ādu? Vēlreiz tā pati atbilde. Ak, šausmas! Ko tad viņš galu galā būtu darījis?
— Apēdisl
Viens vienīgs baismīgs vārds kā pērkona grāviens. Tāda izmisuma brīdī par smalku stilu vairs nedomā. Līdz sirds dziļumam izjutu prieku, ka nebija jākļūst par liecinieku šādiem baigiem asinsdarbiem. Neviens beduīns neuzbruka mūsu šausmas iedvesošajam arjergardam. Uzradās vienīgi palīgspēki — izkāmējuši arābi vienos kreklos, basām kājām; tie bija izsūtīti mums tālu pa priekšu, lai, vicinot sarūsējušās šautenes, kliedzot, aurojot un vispār uzvedoties kā vājprātīgi, aizbiedētu beduīnu marodierus, kas varētu trāpīties mums ceļā. Kāds kauns, ka apbruņotiem kristīgiem baltajiem cilvēkiem jāceļo šādu salašņu pavadībā, kuri tos apsargātu pret klaidonīgiem tuksneša laupītājiem — asinskārīgiem blandoņām, kas vienmēr gatavi dažādiem briesmu darbiem, bet nekad nekā tāda nedara! Šai sakarā jāpiebilst, ka visā ceļā mēs nesastapām neviena beduīna un arābu apsardze mums šeit bija tikpat nepieciešama kā lakādas kurpes un balti glazē cimdi. Beduīnus, kas tik neganti uzbruka iepriekšējiem svētceļniekiem, arābu apsargi šim nolūkam bija atveduši no Jeruzalemes, lai tie, uzstājoties par beduīniem, viņiem pakalpotu. Pēc kaujas viņi ar tiem satikās svētceļnieku acu priekšā, ieturēja azaidu, sadalīja briesmu brīdī savākto bakšišu un pēcāk kopā ar kavalkādi atgriezās pilsētā! Runā, ka šo arābu apsardzi un arī mežonīgos beduīnus izgudrojuši šeihi, lai abām pusēm sagādātu ienākumus, un šajās valodās ir laba daļa patiesības.
Apmeklējām avotu, kura ūdeni pravietis Elīss bija darījis saldu (tas vēl joprojām ir salds), pie kura viņš kādu laiku uzturējās, un kraukļi viņu baroja.
Senās Jērikas drupās nav nekā gleznaina. Kad Jozua pirms trim gadu tūkstošiem soļoja pilsētai septiņreiz apkārt un sagāza to, bazūnes pūšot, viņš savu darbu padarīja tik labi un pamatīgi, ka gandrīz nolīdzināja to ar zemi. Lāsts, kas draud pilsētas atjaunotājam, vēl joprojām ir spēkā. Viens valdnieks, izturēdamies pret lāstu nenopietni, reiz to mēģināja, taču par savu pārgalvību tika smagi sodīts. Nekad cilvēki šeit neapmetīsies uz dzīvi, kaut gan visā Palestīnā neesam redzējuši vietu, kas būtu pilsētai vēl piemērotāka.