Pulksten divos no rīta mūs izrāva no gultām — atkal jauns cietsirdības akts, jauns stulbs mūsu dragomāna gājiens, kā aizsteigties priekšā konkurentam. Līdz Jordānai bija jājāj divas stundas. Tomēr mēs bijām saģērbušies un ceļā, pirms jel kāds no mums paguva apskatīties, cik pulkstenis rāda; un tā mēs snauduļodami jājām pa vēso nakti un sapņojām par nometnes ugunskuriem, siltām gultām un citām patīkamām lietām.
Jājām klusēdami. Cilvēki nerunā, ja ir nosaluši, novārguši un miegaini. Klanījāmies seglos, tad saraudamies piepeši pamodāmies un ieraudzījām, ka pārējie tumsā jau izzuduši. Enerģijas un uzmanības pietika tieši līdz tam mirklim, kad atkal parādījās karavānas neskaidrās kontūras. Ik pa brīdim cits citam pusbalsī uzsauca: «Ciešāk — ciešāk kopāl Beduīni glūn no visām malām!» To dzirdot, visiem pār muguru pārskrēja saltas tirpas.
Pulkstenis vēl nebija ne četri, kad sasniedzām slaveno upi, un nakts bija tik melna, ka mēs būtu varējuši iejāt upē, to pat nepamanījuši. Daži no mums jutās gaužām nelaimīgi. Gaidīt gaidījām ataustam gaismu, bet tā kā neausa, tā neausa. Pēdīgi atkāpāmies tumsā, likāmies zem krūmiem garšļaukus un stundiņu pagulējām, krietni apaukstējā- mies. No šī viedokļa nomiedzis mums maksāja dārgi, taču, no otras puses, ļaudams uz brīdi iegrimt aizmirstībā, tas īsināja grūto gaidīšanu un mēs pamodāmies mazliet žirgtāki, lai uzmestu pirmo skatienu svētajai upei.
Tiklīdz svīda rīta blāzma, visi svētceļnieki noģērbās un iebrida tumšajā ūdenī, dziedādami:
Kur Jordāna krāc, stāvu nu,
un skatiens lido sērst uz Kānaānu sirds ilgotu, lai to par mājām vērstu.
Ilgi viņi tomēr nedziedāja. Odens bija tik nežēlīgi salts, ka gribot negribot vajadzēja apklust un rausties ārā no upes. Pēc tam viņi stāvēja krastmalā, aukstumā trīcēdami, tik satriekti un bēdu mākti, ka no visas sirds kļuva viņu žēl. Vēl viens sapnis iziris, vēl viena cerība satriekta drupās, pievīlusi. Kopš paša sākuma viņi bija svēti nosolījušies pāriet Jordānu tai vietā, kur to bija pārgājuši Izraēļa bērni, pēc ilgās klīšanas pa tuksnesi ieiedami Kānaānā. Viņi gribēja pāriet upi tieši tur, kur šim ievērojamam notikumam par godu bija ieguldīti divpadsmit akmeņi. Brienot viņi prātā būtu iztēlojušies lielo svētceļotāju pulku šķērsojam Jordānu, nesam svēto Derības šķirstu, saucam «Ozianna!» un dziedam slavas un pateicības dziesmas. Ikviens bija sev nosolījies, ka būs pirmais, kas pārbridīs. Nu viņi bija sasnieguši ilgoto mērķi, bet straume bija par spēcīgu un ūdens par aukstu!
Tai brīdī Džeks viņiem izdarīja lielu pakalpojumu. Jaunībai piemītošajā burvīgajā bezbēdībā un nedomāšanā par sekām, kas tai tik labi piederas, viņš nostājās gājiena priekšgalā un sāka brist pāri Jordānai, un atkal valdīja prieks un laimība. Visi līdz pēdējam pārbrida pār upi un nostājās otrā krastā. Ūdens nevienā vietā nesniedzās pat līdz krūtīm. Ja tas būtu bijis dziļāks, no priekiem nekas nebūtu iznācis, jo spēcīgā straume būtu mūs aiznesusi krietni lejāk, un mēs, spēkus zaudējuši, būtu noslīkuši, nepagūstot sasniegt krastu. Kad nu galvenais bija paveikts, samirkusi, nožēlojamā grupiņa sasēda bariņā un sāka gaidīt sauli uzlecam. Bet bija pārāk auksts. Daži trauki tika piepildīti ar svētās upes ūdeni, dažas niedres nolauztas tās krastos, tad mēs sēdamies zirgos un negribīgi jājām projām, pirms bijām nosaluši līdz nāvei. Tā mēs Jordānu dabūjām redzēt gaužām neskaidri. Krūmu biežņa, ar kuru aizauguši krasti, aizēnoja tās seklos, strauji plūstošos ūdeņus (ja dziesmā ti« nosaukti par krācošiem, tad tas gluži vienkārši ir iztēles radīts kompliments), un mēs pat pēc acumēra nevarējām noteikt upes platumu. Tomēr bridiens mums pārlieku skaidri apliecināja, ka Amerikā daudzas ielas ir divreiz platākas par Jordānu.
Drīz pēc tam, kad bijām no jauna devušies ceļā, atausa diena, un pēc pāris stundām mēs sasniedzām Nāves jūru. Līdzenajā, izdegušajā tuksnesī tās krastos neaug itin nekas, izņemot nezāles un Nāves jūras ābolus, kas gan tīkami acij, kā dzejnieks saka, bet sabirst pīšļos, tiklīdz tos norauj. Tie, kurus mēs atradām, nebija skaisti, toties rūgti gan, Tie nesabira pīšļos. Varbūt tādēļ, ka vēl nebija nogatavojušies.
Tuksnesis un kailie kalni ap Nāves jūru mirguļo tā, ka acis sāk sāpēt, un tās krastos nav nekā skaista, nevienas dzīvas būtnes, pie kā patikā pakavēties skatienam. Un visapkārt nomācošs klusums. Tas viss vedina uz domām par bērēm un nāvi.
Nāves jūra ir maza. Tās ūdens ir dzidrs, dibens oļains, seklums iestiepjas dziļi jūrā. Ūdens satur daudz asfalta; tas gabaliem guļ krastos; visapkārt no tā dvesmo nelāga smaka.
Visās grāmatās teikts, ka, pirmoreiz ienirstot šajā jūrā, pārdzīvosim nepatīkamas izjūtas: liksies, ka visu miesu pēkšņi sāk durstīt miljoniem nokaitētu adatu; dedzinošā smeldze ilgs stundām; varot pat gadīties, ka ķermenis no galvas līdz papēžiem pārklāsies ar tulznām un būs jāmokās vairākas dienas. Piedzīvojām vilšanos. Mēs visi astoņi ielēcām ūdenī kā viens, to pašu darīja arī citi svētceļnieki, un neviens pat ne reizītes neiebrēcās. Nevienam nevajadzēja sūkstīties, jo āda īsu brītiņu pakņudēja tikai saules apdedzinātajās vietās. Seja man pāris Stundu kaisa gan, bet tas notika tādēļ, ka peldes laikā tā pamatīgi apsvila saulē un es paliku ūdenī, kamēr ģīmis bija galīgi apskretis ar sāli.