Manī nemodās nekāda dziļdomīga «apcere» šai vietā, kur pirmoreiz zemes virsū tika izteikti vārdi: «Priecīgus Ziemsvētkus!» un no kurienes manas bērnības draugs Santa Klauss devās savā pirmajā ceļojumā, lai iepriecinātu toreiz, tagad un vienmēr sprakstošos pavardus ziemas rītos daudzās tāltālās zemēs. Bijīgi piedūru pirkstu tai vietai, kur patiesi gulējis jaunpiedzimušais Jēzus, bet domāju … es nedomāju nekā.
Nav iespējams šai vietā domāt, tāpat kā Palestīnā nav iespējams domāt nevienā vietā, kas šķietami varētu pamudināt uz domāšanu. Jūs apstāj ubagi, kropļi un mūki, piespiezdami jūs domāt vienīgi par bakšišu, kad jums gribētos padomāt par kaut ko vairāk saistītu ar apskatāmo vietu.
Jutos itin priecīgs, kad gājām projām, priecīgs, kad bijām izstaigājuši alu, kur Eisebijs rakstīja, alu, kur Hieronims gavēja, un to, kur Jāzeps gatavojās bēgšanai uz Ēģipti, un vēl duci citu slavenu alu, un sapratu, ka beidzot esam galā. Kristus piedzimšanas baznīca ir tikpat piebāzta ar svētvietām kā Svētā kapa baznīca. Viņiem šeit ir pat ala, kur Hērods licis nogalināt divdesmit tūkstošus jaunpiedzimušu bērnu, tīkodams pēc mazā Jēzus dzīvības.
Iegriezāmies, protams, arī Piena alā, kur Marija īsu laiciņu slēpās pirms aizbēgšanas uz Ēģipti. Līdz viņas ienākšanai alas sienas bijušas melnas, bet tad, zīdot bērnu, mazliet piena nopilējis zemē, un sienas tūdaļ kļuvušas baltas kā sniegs. Mēs no šejienes pievācām daudz mazu akmentiņu, jo visos Austrumos zināms, ka neauglīgai sievai tikai jāpieskaras ar lūpām pie šāda akmentiņa, un trūkums tūliņ tiek novērsts. Beigās saņēmāmies krietni daudz akmeņu, lai varētu aplaimot iespējami vairāk ģimeņu*
Pēcpusdienā devāmies projām no Betlēmes un tās ubagu un slktirgoņu bariem, iepriekš neilgu bridi pakavējušies pie Raeles kapa, un tad steidzāmies atpakaļ uz Jeruzalemi, cik ātri spēdami. Nekad nebiju tik loti priecājies atgriezties mājās kā tajā pēcpusdienā. Nekad nebiju tā baudījis atpūtu, kā izbaudīju to šajās nedaudzajās stundās. Ceļojums uz Nāves jūru, Jordānu un Betlēmi nebija tāls, taču ārkārtīgi nogurdinošs. Nekur pasaulē nevar būt vēl kāda vieta ar tik svelmīgu karstumu, tik nomācošu pamestību, tik drūmu tukšību. Nekur citur nebūtu iespējams tā nogurt!
Viselementārākā saprāta balss mani brīdina, ka pašreiz nevajadzētu vairīties no pieklājīgajiem, parastajiem meliem un sacīt, ka es negribīgi, ar žēlu sirdi šķiros no visām slavenajām vietām Palestīnā. To taču saka visi, un, kaut ari cenšos, cik spēju, to neizrādīt, es tomēr neticu nevienam, kas to apgalvo. Esmu gatavs nodot visbriesmīgāko zvērestu, ka nekad nekā tamlīdzīga neesmu dzirdējis no mūsu četrdesmit svētceļniekiem, lai gan viņi ir tikpat krietni un dievbijīgi cilvēki kā jebkurš, kas mēro ceļu uz šejieni. Gan jau viņi, mājās pārbraukuši, tā sacīs, un kādēļ lai viņi to nedarītu? Viņi taču negrib saiet naidā ar visas pasaules Lamartīniem un Graimziem. Būtu vairāk nekā bezprātīgi, ja cilvēki nelabprāt šķirtos no vietām, kur viņi tikai pusdzīvi paglābušies no nekautrīgu ubagu un sīktirgotāju bariem, kas ķērās tiem piedurknēs un svārku stērbelēs, činkstēja un piebļāva tiem pilnas ausis, līdz šausmām biedēja acis ar klaji izrādītām brūcēm un kroplību. Jebkurš cilvēks priecājas drīzāk tikt no tādas vietas projām. Esmu dzirdējis bezkauņas sakām, ka viņi bijuši priecīgi, kad tikuši projām no dāmu labdarības bazāriem, kur daiļas jaunas lēdijas centušās viņus piespiest pirkt dažādus blēņu krikumus. Pārvērtiet šīs hūrijas tumšādainās večās un skrandainos mežoņos, iedomājieties viņu apaļīgo formu vietā izdilušus, kroplus locekļus, viņu mīksto rociņu vietā rētainus roku stumbeņus, viņu balss valdzinošās mūzikas vietā griezīgu, pretīgu čerkstoņu neciešamā valodā, un tad spriediet, cik nepatīkami jums no viņām aiziet. Nē, tā ir vispārpieņemta liekulība — apgalvot, ka jums negribējās šķirties, un tad vēl kaut ko piebilst par dziļām domām, kas jums «lauzās uz āru», lai taptu izteiktas vārdos; patiesībā jums jāatzīstas, ka nepavisam nebija nepatīkami no šejienes šķirties un ka
domāt vispār nebija iespējams, kaut gan teikt tīru patiesību nav ne piedienīgi, ne poētiski.
Neba svētvietās mēs domājam: domājam vēlāk, domājam, gulēdami • gultā, kad svelme, troksnis un pārējais jandāliņš jau aiz muguras un mēs vienatnē vēlreiz pārstaigājam vietas ar svinīgajiem senatnes pieminekļiem un atsaucam atmiņā sen aizgājušo dienu rēgainās ainas.
56. NODAĻA
AIZBRAUKŠANA NO JERUZALEMES * SAMSONS * ŠĀRONAS LĪDZENUMS * IERAŠANĀS JAFĀ * ĀDMIŅA SĪMAŅA MĀJA * GARAIS SVĒTCEĻOJUMS BEIDZIES * PALESTĪNAS AINAVAS * LĀSTS
Izstaigājām Jeruzalemē visas svētvietas, ko bijām atstājuši neapmeklētas, kad devāmies uz Jordānu, un tad ap pulksten trijiem pēcpusdienā procesijā izgājām pa majestātiskajiem Damaskas vārtiem un atstājām Jeruzalemes mūrus uz visiem laikiem. Apstājāmies kāda attāla kalna virsotnē, pametām pēdējo skatienu uz cienījamo pilsētu, kurā bijām tik labi jutušies, un teicām tai pēdējās ardievas.
Apmēram četras stundas jājām visnotaļ lejup, lejup. Jājām pa šauru taku, kas šķīra kalnu sienas, un, ja varējām, centāmies dot ceļu garajām nastu nesēju kamieļu un ēzeļu karavānām, un, kad mums tas neizdevās, tad bija jāpārcieš, ka tikām piespiesti pie stāvajām, vertikālajām klinšu sienām un ka nastas mums apdauzīja lielus. Džekam tas gadījās divas trīs reizes un Moultam tikpat. Viens zirgs, paslīdējis uz akmeņiem, smagi nokrita, un pārējiem par mata platumu izgāja gandrīz tāpat. Taču tas nebūt nebija no sliktākajiem ceļiem, kādus bijām Palestīnā pieredzējuši, iespējams, ka tas pat bija vislabākais, tādēļ neviens sevišķi nekurnēja.