Palestīna ir pamesta un netīkama zeme. Un kālab lai tā būtu citāda? Vai dieva lāsts spēj kādu zemi padarīt skaistu?
Palestīna vairs nepieder mūsu ikdienas pasaulei. Tā atdota dzejai un teiksmām — tā ir sapņu zeme.
57. NODAĻA
KUĢIS — MŪSU MĀJAS * DŽEKS GREZNOJAS * KĀDIEM VĀRDIEM TĒVS VIŅU IZVADĪJA CEĻĀ * TUVOJAMIES ĒĢIPTEI * ALEKSANDRIJĀ * PELNĪTA ATZINĪBA EZEĻIEM * «JAFAS KOLONIJAS» NECILAIS GALS * KAIRA * «LABĀ GANA» VIESNĪCA SALĪDZINĀJUMĀ AR KĀDU VIESNĪCU AMERIKĀ
Karaļvalsti nebija žēl atdot par iespēju atkal skatīt jūru. Kāds atvieglojums bija nomest rūpju nastu — nedomāt vairs par to, kurp vēl braukt; vai būtu vērts doties turp vai ne; visas raizes par zirgiem; bažās nejautāt: «Vai jel kad sasniegsim vietu, kur ir ūdens?»; «Vai mēs jel kādreiz dabūsim brokastis?»; «Ferguson, cik miljons jūdžu vēl jānoku- muro pa briesmīgo saules svelmi, līdz uzsliesim nometni?». Kāds atvieglojums bija atbrīvoties no visām šīm sīkajām, mokošajām raizēm, kas līdzinājās tērauda stieplēm, no kurām ikviena mūs žņaudza un spieda, un kaut uz brīdi izjust apmierinājumu, ko dod pilnīga bezrūpība. Mēs neskatījāmies kompasā, mums bija vienalga, uz kurieni dosies kuģis, ja vien tas iespējami ātrāk attālinās no krasta. Kad es vēl kādreiz došos ceļojumā, es atkal gribētu, kaut tas būtu brauciens ar izpriecu kuģi. Ne par kādu naudu, ne uz viena sveša kuģa svešu ļaužu vidū mēs nevarētu izbaudīt to brīnišķīgo apmierinājumu, izjūtu, ka esam atgriezušies mājās, ko izbaudījām, no jauna uzkāpdami uz «Kveikersitijas», uz mūsu pašu kuģa klāja pēc šī bezgala nogurdinošā svētceļojuma. To esam pārdzīvojuši ikreiz, atgriežoties uz kuģa, un nepārdotu šo izjūtu ne par kādu naudu.
Novilkām zilos vilnas kreklus, noņēmām piešus, noāvām smagos zābakus, nolikām savus slepkavīgos revolveru;-, izkaļ." s "i no biksēm w iešūto briežādas bikšdibenu, noskuvāmies un atkal atguvām kristīgu cilvēku izskatu. Visi, izņemot Džeku, kurš gan apmainīja visus pārējos apģērba gabalus, bet nekādi nespēja šķirties no biksēm, ko bija valkājis ceļojumā. Biezā briežāda bikšdibenā joprojām bija nevainojama; un tā nu iznāca varen jauka bilde, kad viņš īsajā matroža jakā un šādās biksēs ietērptām tievajām, garajām kājām nostājās kuģa priekšgalā un, pār reliņu pārliecies, vēroja okeānu. Šādos brīžos man allaž nāca prātā viņa tēva atvadvārdi. Tēvs bija sacījis:
— Džek, manu zēn, tagad tu nokļūsi izcilu kungu un dāmu pulkā, tie visi ir smalki un augsti izglītoti cilvēki ar teicamām augstākās sabiedrības manierēm. Klausies viņu valodā, vēro viņu uzvešanos un mācies. Esi pret visiem laipns un pakalpīgs, iecietīgs pret visu domām, vājībām un aizspriedumiem. Ja tev neizdodas iemantot savu ceļabiedru draudzību, vismaz iemanto godam pelnītu cieņu. Un, Džek,— neparko un nekādos apstākļos nerādies jaukā laikā uz klāja tērpā, kādā tu neuzdrošinātos parādīties savas mātes viesistabā.
Es nebūtu žēlojis naudu, ja šā daudzsološā jaunekļa tēvs būtu kā<jЈ jaukā dienā varējis uzkāpt uz klāja un ieraudzīt viņu stalti stāvam pašā kuģa priekšgalā, tērpušos īsā matrožu jakā, ar pušķainu sarkanu fesku galvā, biksēs ar briežādas dibenu un tā joprojām, dziļā mierā vērojam okeānu — patiesi, īsts parādes eksemplārs jebkurai viesistabai.
Pēc patīkama brauciena, labi atpūtušies, tuvojāmies Ēģiptei un vismaigākā saulrieta gaismā ieraudzījām Aleksandrijas kupolus un minaretus. Tiklīdz enkurs bija izmests, mēs ar Džeku nolīgām laivu un braucām krastā. Bija jau vēls, un pārējie pasažieri labāk gribēja palikt mājās un ar seno Ēģipti iepazīties pēc brokastīm. Gluži tāpat viņi izrīkojās Konstantinopolē. Viņiem gan patika apskatīt neredzētas zemes, taču skolaspuiku nepacietība bija zudusi, un no pieredzes viņi bija iemācījušies lielo gudrību — neuztraukties un nesteigties, jo vēsturiskās vietas pa nakti nepazudīs; arī pēc brokastīm tās turpat vien būs.