Kad piestātnē izkāpām, mūs tur sagaidīja vesels bars ēģiptiešu puišeļu ar ēzelīšiem, kas nebija lielāki kā zēni paši; viņi gaidīja pasažierus, jo Ēģiptē ēzeļi ir omnibusu vietā. Mums labāk gribējās iet kājām, bet neba mēs te bijām noteicēji. Zēni mūs ielenca, piebļāva mums pilnas ausis, ar ēzeļiem aizšķērsoja no visām pusēm ceļu. Tie bija lādzīgi resgaļi, un ēzelīši tādi paši. Sēdāmies katrs savam ēzelim mugurā, puikas skrēja nopakaļ un trenca ēzeļus mežonīgos auļos, kā bijām to pieredzējuši jau Damaskā. Jāteic, ka no visiem lopiņiem pasaulē es vislabprātāk sēžos mugurā ēzelim. Viņš raiti iet uz priekšu, nav iedomīgs un, kaut gan stūrgalvīgs, tomēr ir paklausīgs. Pats nelabais nespētu viņu nobiedēt, un bez tam — viņš ir ērts, ļoti ērts. Ja jums apnīk jāt, jūs varat nolaist kājas pie zemes un ļaut, lai ēzelis zem jums auļo uz priekšu, cik tīk.
Atradām viesnīcu, sarunājām istabas un kļuvām ļoti priecīgi, uzzinājusi, ka reiz šeit bijis apmeties Velsas princis. Tas bija norādīts visās izkārtnēs. Vairāk, pirms ieradāmies mēs ar Džeku, neviens princis šeit apmeties nebija. Pēc tam izstaigājāmies pa pilsētu un konstatējām, ka šī ir pilsēta ar lielām tirgotavu un kantoru ēkām, platām, skaistām ielām, kas laistījās gāzes gaismā. Naktī tā mazliet atgādināja Parīzi. Taču tad Džeks uzgāja saldējuma kafejnīcu, un līdz ar to tālākā pilsētas izpēte šim vakaram beidzās. Bija ļoti karsts, turklāt pagājis tik ilgs laiks, kopš Džeks pēdējo reizi bija redzējis saldējumu, tā ka būtu bijis gluži veltīgi pirms kafejnīcas slēgšanas ierunāties par projām iešanu.
Otrā rītā Amerikas pazudušās ciltis izcēlās krastā, pārpludināja viesnīcas, okupēja visus ēzeļus un citus pārvietošanās līdzekļus, kādus vien varēja atrast. Gleznainā procesija devās pie Amerikas konsula; uz lielajiem dārziem; pie Kleopatras Adatām;* pie Pompeja kolonnas; uz Ēģiptes vicekaraļa pili; uz Nīlas krastmalu; uz krāšņajām dateļpalmu audzēm. Viens no mūsu kaislīgākajiem suvenīru medniekiem bija paņēmis līdzi āmuru un mēģināja atskaldīt gabalu no vertikālā obeliska, tomēr viņam tas neizdevās; izmēģinājās ap gulošo obelisku — tas pats gods; tad viņš no kāda namdara aizņēmās smagu akmeņskaldī- tāja āmuru, bet arī šoreiz piedzīvoja neveiksmi. Tikpat veltīgi viņš nocīnījās gar Pompeja kolonnu un bija galīgā neizpratnē. Visapkārt šim varenajam piemineklim stāv majestātiskas sfinksas, izcirstas Ēģiptes granītā, cietā kā tērauds, un pieci gadu tūkstoši nebija spējuši uzspiest savu zīmogu to cildenajiem vaibstiem vai tos sagrauzt. Suvenīru mednieks, sviedriem noplūdis, neatlaidīgi sita un cirta. Ar tādiem pašiem panākumiem viņš varētu censties sakropļot arī mēnesi. Sfinksas viņu vēroja bez satraukuma, ar augstmanīgo, mūžīgo vīpsnu, kas šķita sakām: «Kal vien, nožēlojamais kukaini! Neba tādēļ esam radītas, lai bītos no tādiem kā tu; ilgos, ilgos gadsimtos esam tādus kā tu redzējušas vairāk nekā smilšu graudu tev zem kājām, bet vai tie atstājuši kaut skrambu mūsu vaigā?»
Taču esmu pavisam piemirsis pastāstīt par Jafas kolonistiem. Jafā uzņēmām uz kuģa apmēram četrdesmit cilvēkus — kādas visai slavenas kopienas locekļus. Tur bija vīrieši un sievietes, mazi bērniņi, pusaugu zēni un meitenes, jauni precēti pāri un tādi, kuriem mūža ziedonis jau pagājis. Es runāju par «Adamsa Jafas koloniju». Pārējie bija aizbēguši jau agrāk. Jafā mēs atstājām misteru Adamsu, viņa sievu un vēl piecpadsmit nelaimīgos, kam ne tikai nebija naudas, bet kas ari nezināja, pie kā griezties un kurp iet. Tā mums paskaidroja. Mūsu četrdesmit uzņemtie pasažieri jau no paša sākuma izskatījās nožēlojami, un piedevām viņi, jūras slimības mocīti, gulēja uz klaja, un tas viņus, manuprāt, padarīja vēl nelaimīgākus. Pāris jauno vīriešu tomēr noturējās kājās, un ar lielu neatlaidību mums izdevās no viņiem šo to izzināt. Viņi atbildēja negribīgi, saraustīti, jo viņu pravietis bija viņus nežēlīgi piekrāpis, un viņi jutās pazemoti un nelaimīgi. Šādos apstāk|os cilvēki nav diezcik noskaņoti uz žēlsirdību.
Kolonija bija izvērtusies par pilnīgu fiasko. Es jau minēju, ka visi, kas vien spēja, bija pakāpeniski to pametuši. Pravietis Adamss — izbijis aktieris, tad vēl šis un tas, pēdīgi kļuvis par mormoņu* un misionāru, taču visu laiku. — dēkainis — palika Jafā kopā ar saujiņu savu nožēlojamo piekritēju. Tie četrdesmit, ko mēs savācām, lielākoties, tomēr ne visi, bija cilvēki bez līdzekļiem. Viņi gribēja nokļūt Ēģiptē. Viņi nezināja, un, jādomā, viņiem arī nerūpēja, kas ar viņiem notiks tālāk — vienalga, kas, kad tikai projām no nīstās Jafas. Viņiem nebija nekā, uz ko cerēt. Pēc tam kad gluži sveši cilvēki no Bostonas vairākkārt bija centušies presē iežēlināt Jaunangliju un kad bija atvērts kantoris, kur pieņēma naudas ziedojumus Jafas kolonistiem, ziedojumu sarakstā tika atzīmēts viens dolārs. Mūsu ģenerālkonsuls Ēģiptē parādīja man avīžrakstu, kurā bija runa par to, kā arī pieminēts* ka pasākums ar ziedojumu vākšanu nav izdevies un kantoris slēgts. Bija skaidri redzams: praktiskie Jaunanglijas iedzīvotāji nepavisam nenožēloja, ka atbrīvojušies no tādiem sapņotājiem un ne mazākā mērā nevēlas sūtīt kādu, kas viņus atvestu atpakaļ. Nelaimīgajiem kolonistiem nonākt Ēģiptē tomēr nozīmēja tikt soli uz priekšu, kaut ari nebija nekādu cerību nokļūt vēl tālāk.
Tādos apstākļos viņi Aleksandrijā nokāpa no kuģa. Viens no mūsu pasažieriem, misters Mozus S. Bīčs no Ņujorkas avīzes Sun, apvaicājās ģenerālkonsulam, cik izmaksātu šo cilvēku nogādāšana caur Liverpūli uz mājām Menas štatā, un konsuls atbildēja, ka par pusotra tūkstoša dolāru zeltā tas būtu izdarāms. Misters Bīčs izrakstīja čeku par šo summu, un Jafas kolonistu raizēm pienāca gals.1