Tuvojāmies leģendārajiem Hērakla stabiem, un drīz tālumā kļuva redzams Āfrikas stabs — liels, vecs kalns ar granītšķautņainu virsotni, saukts «Mērkaķu kalns». Otrs stabs — Gibraltāra klints — vēl nerādījās. Senās tautas ticēja, ka Hērakla stabi iezīmē navigācijas pēdējo punktu un pasaules galu un malu. Informācija, kas nebija seno tautu rīcībā, bija ļoti plaša. Pat pravieši sarakstīja grāmatu pēc grāmatas, vēstījumu pēc vēstījuma, ne ar rakstu galiņu nenorādot uz to, ka okeāna mūsu pusē atrodas milzīgs kontinents, un to nu praviešiem gan, pēc manām domām, vajadzēja zināt.
Pēc maza brītiņa mūsu acu priekšā majestātiski iznira vientuļa, milzīga klinšu blīva, kas šķita atrodamies pašā šauruma vidū, no visām pusēm jūras viļņu apskalota, un mums nebija nepieciešams pasauli apceļojis papagailis, kas pateiktu, ka redzam Gibraltāru. Vienā karaļvalstī nevarēja būt divas tādas klintis.
Gibraltāra klints ir apmēram pusotras jūdzes gara, pēc mana acumēra, 1400 līdz 1500 pēdu augsta un pamatnē apmēram ceturtdaļ- jūdzes plata. Viens klints gals un sāns izceļas no jūras gluži kā mājas siena, bet otrs ir tik nelīdzens un kraujš, ka jebkurai armijai būtu gaužām grūti pa to uzrāpties. Šās stāvās sienas pakājē atrodas vaļņa iejoztā Gibraltāras pilsēta, pareizāk sakot, tā aizņem daļu stāvās šķautnes. Visur, kur vien acis rāda, rēgojas ar lielgabaliem sētin nosēti nocietinājumi. Iespaidīga aina — no visiem aspektiem. Klints izstumta jūrā šauras, smilšainas, lēzenas zemes joslas galā un izskatās kā māla pika uz akmens plātnes. Daži simti jardu šā līdzenuma klints pakājē pieder angļiem, tālāk, šķērsām pāri zemes strēlei, no Atlantijas okeāna līdz Vidusjūrai ir «neitrālā zona»— apmēram trīssimt jardu plata josla, kas piederīga abām ieinteresētajām pusēm.
«Vai uz Parīzi brauksiet caur Spāniju?» Pārbraucienā no Feijalas uz Gibraltāru šis jautājums uz kuģa dienu un nakti bija visiem mutē, un man šķita, ka neviens teikums man nekad nav tik ļoti apnicis kā šis vienveidīgais vārdu salikums un arī mana atbilde: «Nezinu.» Pēdējā mirklī sešiem vai septiņiem pasažieriem pietika rakstura stingrības izvēlēties šādu maršrutu, viņi aizceļoja, un es uzreiz jutos atvieglots, jo nu iespēja bija nokavēta uz visiem laikiem un es varēju nesteidzīgi savā prātā izlemt, ka nebraukšu. Man laikam ir milzīgi daudz prāta, jo dažkārt vajadzīga vesela nedēļa, lai es sava prāta apcirkņos varētu sameklēt īsto lēmumu.
Taču no likteņa likstām izbēgt nav iespējams. Vēl Spānijas nedienas nebija beigušās, kad mums uzkrita jauna nelaime — Gibraltāra gidi mums uzbruka ar neskaitāmas reizes atkārtotu teiksmu, kura pat pirmajā reizē nespēja aizskart dziļākās dvēseles stīgas: «Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot prom no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs. Ja angļi nebūtu bijuši pietiekami galanti un kādu dienu uz dažām stundām karogu nenolaiduši, karalienei būtu vajadzējis lauzt zvērestu vai ari palikt kalna galā līdz savai nāves stundai.»
Ēzeļu un mūļu mugurā mēs jādelējām pa šaurajām, stāvajām ieliņām un apmeklējām apakšzemes galerijas, ko angļi izspridzinājuši klintī. Šīs galerijas līdzinās plašiem dzelzceļa tuneļiem; uz pilsētu un jūru no piecu sešu simtu pēdu augstuma bargi noraugās nelielās atstarpēs uzstādīti spēcīgi lielgabali. Galerijas ir ap jūdzi garas, un to izveidošana droši vien prasījusi milzu naudu un darbu. Lielgabali kontrolē pussalu un abu jūru ostas, taču īpašas vajadzības pēc tiem nav, jO tikpat neviens karaspēks nespētu uzrāpties pa stāvo klints sienu. Toties pa lielajām šaujamlūkām atklājas brīnišķīgi skati uz jūru. No kādas klintscilnl izdobtas lielas istabas, kur lielgabali aizstāja mēbeles un šaujamlūkas logus, bija redzams kalns, un viens kareivis sacīja:
— Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot projām no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs. Ja angļi nebūtu bijuši pietiekami galanti un kādu dienu uz dažām stundām karogu nenolaiduši, karalienei būtu vajadzējis lauzt zvērestu vai arī palikt kalna galā līdz savai nāves stundai.
Pašā Gibraltāra virsotnē mēs pakavējāmies diezgan ilgi, jo mūļi bija piekusuši. Uz to viņiem bija pilnas tiesības. Armijas ceļš bija labs, tomēr ļoti stāvs un krietni garš. No šaurā ciļņa pavērās lielisks skats; kuģus, kas, no turienes raugoties, izskatījās kā sīksīciņas rotaļu laiviņas, tālskatis pārvērta atkal cēlos jūras kuģos; ar šiem pašiem teleskopiem varēja skaidri saskatīt piecdesmit, pat sešdesmit jūdžu tālus kuģus, kurus ar neapbruņotu aci vispār nebija iespējams ieraudzīt. Lejā vienā pusē no mums atradās milzums lielgabalu bateriju, otrā — tikai jūra.
Kamēr es, uz vaļņa ērti atlaidies, atpūtos, ļaudams brīnum tīkamajai vējpūtai atvēsināt manu pārkarsušo galvu, pie mums pienāca kādas citas tūristu grupas pakalpīgais gids un sacīja: