Nīla ap šo vietu ir dūņaina, strauja, nedzidra un gandrīz tikpat plata kā Misisipi.
Uzrausāmies stāvajā krastā pie nīkulīgās Gizas pilsētiņas, sēdāmies atkal seglos un klumpačojām tālāk. Četras piecas jūdzes ceļš veda pa augstu uzbērumu, kas esot domāts dzelzceļa būvei; šo dzelzceļu sultāns nolēmis izbūvēt vienīgi tādēļ, lai Francijas ķeizariene, ciemos atbraukusi, varētu ērti nokļūt līdz piramīdām. Tā ir īsta austrumnieku viesmīlība. Esmu ļoti priecīgs, ka mums tā gājusi secen un ka varam ceļot uz ēzeļiem, nevis braukt ar vilcienu.
No dažu jūdžu attāluma piramīdas, paceļoties pāri palmu galotnēm, konturēti iezīmējās pret debesīm, ļoti majestātiskas un impozantas, tomēr liegi it kā paplūdušas. Tās šķita peldam dūmakā, kas tām atņēma nejūtīgā akmens stingumu un padarīja tās par īstenībā neeksistējošiem sapņu veidojumiem, tādiem, kas var uzziedēt tikko saredzamu arku rindā vai rotāt kolonnas un tad mūsu acu priekšā mainīties un pārvērsties visās daiļākajās arhitektūras formās, bet pēc tam izkust un izzust virmojošajā gaisā.
Uzbēruma galā atstājām ēzeļus un buru laivā pārcēlāmies pār kādu Nīlas atteku, un izkāpām krastā, kur visā ielejas garumā līdz pašai upei kā stāva siena pienāk lielā Sahāras tuksneša smilts. Pēc grūta gājiena saules svelmē nok[uvām līdz milzīgās Heopsa piramīdas pakājei. Nu tā vairs nebija burvīga sapņu vīzija. Tas bija rievains, neglīts akmens kalns. Visas četras tā ērmīgās puses bija kāpnes, kas veda augšup kāpienu pa kāpienam, kuri kļūst arvien šaurāki, līdz izbeidzas vienā punktā kaut kur augstu gaisā. Kukaiņiem līdzīgi vīrieši un sievietes — «Kveikersitijas» svētceļnieki — rāpās reibinošos augstumos, gandrīz vai no debesīm sīks melns pudurītis māja ar pastmarkām — jāsaprot, ar mutautiņiem.
Skaidrs, ka mūs, tāpat kā visus tūristus, tūliņ ielenca vesels pulks muskuļainu ēģiptiešu un arābu, kas piedāvājās nogādāt mūs līdz pašai augšai. Tad, protams, vairs nav iespējams sadzirdēt pašam savu balsi lērumā, kas saceļas visapkārt. Šeihi, zināms, apgalvoja, ka viņi esot vienīgās atbildīgās personas, ka jālīgst tikai ar viņiem, nauda jāmaksā tikai viņiem, tad neviens vairs nekā lieka no mums neprasīšot. Viņi, protams, apsolīja, ka blēži, kas mūs nogādā līdz augšai, ne ar pušplēstu vārdu nedrīkstēs ieminēties par bakšišu. Tāda šeit esot kārtība. Mēs, protams, līgām ar viņiem, maksājām viņiem, tikām nodoti stūmēju rokās, tie mūs vilka un stūma augšā piramīdā, ne mirkli nepārstādami diedelēt un izspiest bakšišu, sākot no piramīdas pakājes līdz pašai augšai. Mēs, protams, maksājām, jo viņi tīšām izklīda pa milzīgo piramīdas sienu, lai mēs atrastos iespējami tālāk cits no cita. Nekāda palīdzība nebūtu sasaucama, ja arī mēs būtu klieguši, un Hērakli, kas mūs stiepa, prata bakšišu lūgt tik maigi un glaimīgi, ka grūti nācās atteikt, piedevām izskatījās tik draudīgi, ka bijām pilnīgi pārliecināti — viņiem nomest mūs bezdibenī būtu tīrais nieks.
Ik solis no pakāpiena līdz pakāpienam bija galda augstumā; un tādu pakāpienu bija ļoti, ļoti daudz; arābs, saņēmis mūs aiz abām rokām un pats lēkdams arvien augstāk no pakāpiena uz pakāpienu, rāva mūs līdzi, piespiezdams ikreiz celt kāju plecu augstumā, turklāt darīdams to strauji, bez atelpas, līdz mums vai ģībonis bija klāt. Kas gan pēc tam vēl noliegs, ka kāpšana piramīdās ir dzīvinošs laika kavēklis, kas pacilā dvēseli, saplosa miesu, izstaipa pēdējo cīpsliņu, izmežģī locītavas un izvārdzina, un nomoka cilvēku līdz nāvei? Es gauži lūdzos nelietīgos arābus, lai man neizmežģī visus locekļus; atkārtoti centos viņiem iestāstīt, pat zvērēju, ka neesmu ieinteresēts nokļūt virsotnē pats pirmais; darīju visu, ko spēju, lai viņus pārliecinātu, ka justos laimīgs un būtu viņiem bezgala pateicīgs, ja nokļūtu tur pēdējais; lūdzos, labinājos, lūkoju pierunāt, lai man atļauj mirklīti atpūsties — tikai vienu īsu mirklīti, bet viņu vienīgā atbilde bija daži vēl drausmīgāki lēcieni, un piedevām viens nenolīgts brīvprātīgais sāka ļoti enerģiski no aizmugures bakstīt mani ar galvu, kas draudēja sagraut drupās un gruvešos visu manu politisko ekonomiju.
Divreiz viņi man ļāva pa minūtei atpūsties, kamēr izspieda bakšišu, un tūliņ pēc tam atsāka nenormālo skriešanos gar piramīdas sienu uz augšu. Viņi gribēja noskriet pārējos. Viņiem nenieka nenozīmēja, ka es, svešzemnieks, tieku upurēts uz viņu nešķīstās godkārības altāra. Taču kādreiz visdziļākajās bēdās gaiši iemirdzas prieks. Pat šajā vismelnākajā nestundā man pēkšņi radās brīnišķīgs mierinājums. Es zināju, ka šie musulmaņi, ja vien nenožēlo grēkus, vienā jaukā dienā aizbrauc taisni uz elli. Un viņi nekad nenožēlo grēkus, ja neatsakās no savas pagānu ticības. Šī doma mani nomierināja, iepriecināja, un es saļimu piramīdas virsotnē — izmocīts, bezspēcīgs, bet laimīgs, ļoti laimīgs, ar dziļu mieru dvēselē.
Vienā pusē līdz pasaules malai aizstiepās nebeidzama dzeltena smilšu jūra — svinīga, klusa, neauglīga, nevienas dzīvas radības neap- garota; otrā pusē, mums pie kājām, Ēģiptes paradīze — milzīgs, zaļš, līkumotās upes pāršķelts paklājs, izraibināts ar ciematu puduriem, milzīgie plašumi it kā nomērīti un sadalīti ar palmu saliņām, kas tālumā izskatās gaužām sīkas. Viss nepārredzamais plašums gulēja kā apburts. Ne skaņas, ne kustības. Ap ielejas vidu virs dateļpalmām pacēlās kupolu un smailu torņu mežs, kas vizēja cauri liegajai, plīvurainajai dūmakai; tālumā pret apvārsni ducis cēli veidotu piramīdu sargāja Memfisas drupas; un mums pie kājām no sava smiltīs uzceltā troņa, sastingusi un domīga, ainavu vēroja rimtā, bezkaislīgā Sfinksa, vēroja tikpat bezkaislīgi un sapņaini, kā vērojusi jau piecdesmit ilgus, nesteidzīgus gadsimtus.