Košā zaļumā tērptie kalni ar lavas takām un zaļumā izkaisītajām baltajām mājiņām bija ļoti piemīlīgi; kalnu nogāzēs iegriezās dziļas aizas, kurās valdīja purpuraina krēsla; tur spožās saules apmirdzētie plankumi mijās ar pāri peldošo mākoņu ēnām, un visu šo lielisko ainavu vainagoja augstas kalnu virsotnes, ap kuru smailēm slīdēja spalvainu mākoņu plūksnas.
Taču malā netikām. Nostāvējām visu dienu, lūkodamies turp; sodījāmies uz to, kas izgudrojis karantīnu, reizes sešas sapulcējāmies un spriedām, teicām runas, cits citu pārtraukdami, ierosinājām nezin cik priekšlikumu, kas nomira nepiedzimuši, ieteicām labojumus, no kuriem nekas neiznāca, un pieņēmām rezolūcijas, kas izlaida garu nevarīgos mēģinājumos sasniegt augstākās instances. Naktī pacēlām enkuru.
Vidēji uz kuģa notika četras plašas sapulces nedēļā, tā ka savas dienas vadījām raizēs un pūliņos, bet sapulces bieži bija tik neauglīgas, ka ikreiz, kad izdevās pieņemt rezolūciju, bija pamats vispārējām gavilēm, mēs uzvilkām karogu un raidījām salūtšāvienus.
Lēnām ritēja dienas, un naktis arī; un tad no jūras izauga skaistās Bermudu salas, mēs iebraucām līkumotā kanālā, slīdējām starp gaišajām, vasaras rotā tērptajām salām un pēdīgi atradām viesmīlīgu pajumti zem Anglijas karoga. Šeit uz mums neskatījās kā uz murgu parādību, šeit mūs sagaidīja nevis spāņu un itāliešu māņticība, netīrība un paniskas bailes no holeras, bet gan civilizācija un izpratne. Dažas dienas vēsmainajās birzīs, puķu dārzos, korajļu līčos, pie brīnišķīgās zilās jūras, kuras ūdeņi te pazuda, te atkal paspīdēja caur lekni zaļajiem lapotnes džungļiem, atdeva mums spēkus, izkliedēja apātiju, kas bija uznākusi garajā, vienmuļajā jūrasbraucienā, un mēs bijām gatavi pēdējam ceļa posmam, nieka tūkstoš jūdzēm līdz Ņujorkai — Amerikai — MAJAM.
Teicām ardievas «saviem draugiem bermudiešiem», kā stāv rakstīts programmā, no kuriem vairums bija nēģeri, un no jauna nodevām sevi dziļjūras varai. Es teicu vairums. Mēs iepazinām vairāk nēģeru nekā balto, jo mums bija sakrājies liels daudzums mazgājamas veļas, taču tuvu sadraudzējāmies arī ar baltajiem, kurus ar pateicību sirdī ilgi atcerēsimies.
Devāmies ceļā, un ar šo pašu brīdi laiskajai dzīvei pienāca gals. Tāda rosīšanās, kajīšu ģenerālpārbaude un mantu kārtošana koferos nebija piedzīvota, kopš pacēlām enkuru Beirutā. Visi bija ārkārtīgi aizņemti. Vajadzēja sastādīt pirkumu sarakstus un atzīmēt cenu, lai nerastos aizkavēšanās muitā. Kopējos pirkumus vajadzēja sadalīt vienlīdzīgās daļās, vecus parādus samaksāt, rēķinus pārbaudīt, lādēm, koferiem, kastēm un saiņiem uzlipināt birkas. Kņada un skraidīšana turpinājās no rīta līdz vēlai naktij.
Un tad notika pirmais negadījums. Kādā vētrainā vakarā viens no pasažieriem, skriedams pa trapu, kas veda no klāja uz klāju, aizķērās aiz nevīžīgi kādā lūkā iestiprinātas dzelzs skavas un salauza kāju potītē. Tas mums bija pirmais nelaimes gadījums. Bijām gan pa sauszemi, gan pa jūru nogājuši un nobraukuši krietni vairāk nekā divdesmit tūkstoš jūdžu, bijām uzturējušies zemēs ar neveselīgu klimatu, tomēr neviens no sešdesmit pieciem pasažieriem nebija ievainots, neviens nopietni saslimis, neviens nomiris. Visu ceļu mums smaidīja laime. Konstantino- polē viens matrozis gan pārlēca pār bortu un pēc tam vairs netika redzēts, taču domā, ka viņš tīši dezertēja, un ir pamats cerēt, ka varbūt viņš sasniedza krastu. Bet pasažieru sarakstā netrūkst neviena uzvārda.
Beidzot vienā jaukā rītā mēs ar pilnu tvaiku iebraucām Ņujorkas ostā, visi pasažieri līdz pēdējam uz klāja, visi ģērbušies, kā kristīgiem cilvēkiem pieklājas — par to tika izdota īpaša pavēle, jo daži bija iecerējuši pārģērbties par turkiem; un, vērojot draugu ar mutautiem mātos sveicienus, svētceļnieki juta klāju nodrebam, kas nozīmēja, ka kuģis un piestātne atkal sadevušies rokām un ka garais, interesantais ceļojums ir galā. Amen.
61. NODAĻA
NEPATEICĪGS DARBS * ATVADU VĀRDI AVĪZE * NOSLĒGUMS
Seit publicēšu rakstu, ko sacerēju Ņujorkas avīzei Herald tovakar, kad pārbraucām. Daļēji daru to tādēļ, ka tā prasa mans līgums ar izdevējiem; daļēji tādēļ, ka tas ir godīgs, ciešams, precīzs un nogurdinošs rezumējums par mūsu jūrasbraucienu un svētceļnieku izdarībām svešajās zemēs; un daļēji tādēļ, ka daži pasažieri mani par to apsūdz un es pats gribu, lai lasītāji redz, cik nepateicīgs uzdevums ir mēģinājums slavināt cilvēkus, kas to neprot novērtēt. Mani apsūdz, ka es esot pārāk steidzies šos slavinājumus «dabūt melns uz balta». Es nesteidzos. Lāgiem gan nosūtīju korespondences uz Herald, bet, kad todien biju redakcijā, nebildu nekā par to, ka gatavojos rakstīt atvadvārdus. Aizgāju uz Tribune redakciju apjautāties, vai šāds raksts vajadzīgs, jo esmu šās avīzes štata līdzstrādnieks un man gluži vienkārši bija pienākums to darīt. Galvenā redaktora redakcijā nebija, un vēlāk man tas vairs nestāvēja prātā. Vakarā, kad Herald pieprasīja rakstu, es nepavisam «nesteidzos». Tieši otrādi, es pat vilcinājos, jo tobrīd nejutos tādā noskaņā, lai kādu slavinātu, un tādēļ nevēlējos runāt par jūrasbraucienu, jo baidījos, ka nepratīšu atrast vārdus, lai to slavinātu. Bet tad nospriedu, ka patiesības labad tomēr vajadzēs apsēsties un uzrakstīt dažus labus vārdus par hadži — hadži, proti, ir cilvēki, kas piedalās svētceļojumā —, jo neieinteresētas personas nespēs to izdarīt tik iejūtīgi kā es, pats būdams hadži, un tā nu es uzrakstīju atvadvārdus. Uzrakstījis visu vairākkārt pārlasīju; un, ja nu tur ir kāds teikums, kas neslavina kapteini, kuģi vai pasažierus, tad es to nespēju ieraudzīt. Ja tā nav atsauksme, ar kādu var lepoties jebkura ceļojuma dalībnieki, ka atradies cilvēks, kas par viņiem tā raksta, tad es nejēdzu nenieka. Pēc šā ievada nododu atvadvārdus objektīvajam lasītājam vērtēšanai.