Es aizmirsos. Pašreiz esmu elegantajā Francijā un nebrāžos pa lielo Dienvidu Pāreju un Vējupes Kalniem cauri antilopju, bizonu un izkrāsotu, uz kara takas izgājušu indiāņu bariem. Nebūs lāgā, ja es noniecinādams sākšu salīdzināt garlaicīgu braukšanu vilcienā ar karalisko tās vasaras lidojumu pāri kontinentam pasta ratos. Sākumā gribēju vienīgi pateikt, ka ceļošana vilcienā ir vienmuļa un nogurdinoša, un tāda tā tiešām ir, bet šai sakarā es domāju tieši par vienu noteiktu piecdesmit stundu ilgu svētceļojumu no Ņujorkas līdz Santlu- isai. Mūsu ceļojums cauri Francijai īstenībā nebija vienmuļš, jo visas ainavas un piedzīvojumi bija jauni un neparasti; tomēr tajā bija, kā izteicās Dens, dažas «neatbilstības».
Vagoni sadalīti kupejās, katrā ir vieta astoņiem cilvēkiem. Kupeja savukārt pārdalīta vidū, tā ka katrā pusē ciešami var novietoties četri cilvēki. Tie sēž cits citam pretim. Sēdekļu dīvāni ir labi polsterēti un ļoti ērti; ja vēlaties, varat smēķēt; apnicīgu ņurdētāju nav; tāpat nav arī jāpacieš liels daudzums netīkamu ceļabiedru. Tiktāl būtu labi. Bet, tikko vilciens sāk kustēt, konduktors jūs ieslēdz; dzeramā ūdens vagonā nav; nav ari apsildes aparāta, kad jābrauc naktī; ja kupejā iekāpj piedzēries dauzoņa, nav iespējams aiziet apsēsties kādas divdesmit vietas tālāk vai pāriet uz citu vagonu; taču visļaunāk ir tad, ja esat noguris un gribat pagulēt, jāpaliek vien savā vietā un tāpat sēdus ar pievilktām kājām jānosnaužas; tās ir briesmīgas mokas, un nākamajā dienā jūs esat salauzts un šļaugans, jo visā Francijā neatradīsiet cilvēciskas žēlsirdības un labestības dārgāko lolojumu — guļamvagonu. Amerikāņu sistēma man patīk labāk. Tai nav tik daudz sāpīgu «neatbilstību».
Francijā viss notiek ar pulksteņa precizitāti, visur valda kārtība. Ik trešajam cilvēkam mugurā formas tērps, un, lai viņš būtu kas būdams — impērijas maršals vai bremžu konduktors — viņš nevilcinoties, nepagurstošā laipnībā labprāt atbildēs uz visiem jūsu jautājumiem, pateiks, kurā vagonā jums jākāpj, jā, viņš gatavs pat aizvest jūs līdz turienei, lai justos drošs, ka jūs pa ceļam nekur nenoklīdīsiet. Jūs nedrīkstat ieiet uzgaidāmajā telpā, iekams neesat iegādājies biļeti, un nevarat no tās pa vienīgo izeju izkļūt, iekams pie pašas izejas nepiebrauc vilciens, kas jūs uzņems. Kad esat iekāpis, vilciens neizkustēs no vietas, pirms nebūs pārbaudīta jūsu biļete, pirms nebūs pārbaudīta ikviena pasažiera biļete. Tas notiek galvenokārt jūsu pašu labā. Ja kaut kā esat pamanījies iekāpt aplamā vilcienā, jūs tiekat nodots laipnam konduktoram, kurš, vienā gabalā paklanīdamies, aizved jūs turp, kur esat piederīgs. Brauciena laikā jūsu biļeti vēl vairākkārt pārbauda, un jums dara zināmu, kad jāpārsēžas citā vilcienā. Jūs atrodaties tādu konduktoru rokās, kas ar sirdsdegsmi rūpējas par jūsu labklājību un interesēm, nevis tērē savas dotības, lai izgudrotu jaunas metodes jūsu mocīšanai un tirdīšanai, kas ļoti bieži mēdz būt ārkārtīgi pašpārliecinātā vienvaldnieka — amerikāņu dzelzceļa konduktora — galvenā nodarbošanās.
Taču visjaukākais, kas paredzēts Francijas dzelzceļa pārvaldes noteikumos, ir — trīsdesmit minūšu ilgais pusdienlaiks. Tas nenozīmē piecās minūtēs iepildīt sevī saziedējušus apalīšus, duļķainu kafiju, apšaubāma svaiguma olas, sīkstu vēršgaļu un pīrāgus, kuru iecere un izpildījums ir dziļš un noziedzīgs noslēpums visiem, izņemot pavāru, kas tos cepis! Nē, mēs mierīgi apsēdāmies pie galdiņiem — tas bija vecajā, labajā Dižonā, ko tik viegli uzrakstīt, bet nav iespējams izrunāt, izņemot, ja to laipnā kārtā pārdēvē par «Demidžonu», un lējām glāzēs smaržīgu burgundieti, nesteidzīgi izbaudījām plašo «table d'hote» ēdienu karti, uzkodām pīrādziņus ar gliemežu pildījumu un gardus augļus, kādu nieku par to visu samaksājām un apmierināti kāpām atpakaļ vagonā, ne reizes nesodījušies par dzelzceļa sabiedrību. Rets gadījums, kas visu mūžu jāglabā gaišā piemiņā.