Sānmalām, tad par karambolām gandrīz nebija ko domāt. Borti bija cieti un neelastīgi, bet kijas tik līkas, ka vajadzēja ierēķināt izliekumu, citādi nebija cerību trāpīt bumbai paredzētajā vietā. Kamēr mēs ar dakteri spēlējām, Denam vajadzēja marķēt. Bet pagāja stunda, un neviens no mums nebija ieguvis nevienu punktu, tādēļ Dens teica, ka viņam apnicis marķēt, ja nav, ko marķēt. Mēs visi bijām nokarsuši, nikni un apnikuši. Samaksājām lielo rēķinu — apmēram sešus centus — un teicām, ka atnāksim citreiz, kad mums būs brīva vesela nedēļa, lai pabeigtu partiju.
Iegriezāmies vienā no jaukajām Parīzes kafejnīcām, ieturējām naktsmaltīti un nogaršojām vietējos vīnus, kā mums bija ieteikts; mums tie likās nekaitīgi un neinteresanti. Var jau būt, ka, iebaudot vairāk, tie būtu kļuvuši interesantāki.
Lai mūsu pirmā diena Parīzē izskanētu līksmi un tīkami, devāmies uz savu lepno numuru «Grand Hotel du Louvre», likāmies mīkstajās gultās, kārodami palasīt un uzpīpēt, bet — ak vai!
Cik skumji, cik žēli!
Pilsētā lielā Mums gāzes nav.
Gāzes, kuras gaismā varētu lasīt, nebija; bija tikai nožēlojamas sveces. Tas bija nejēdzīgi. Mēģinājām izplānot ekskursijas nākamajai dienai, palauzījām galvu par franču «gidiem pa Parīzi»; velti pūlēdamies tikt pie skaidrības par šodien pieredzēto un piedzīvoto, kādu brīdi patērgājām; laiski sūcām pīpes; acis mums lipa ciet, staipījāmies un žāvājāmies, un gurdi brīnījāmies, vai tiešām atrodamies slavenajā Parīzē, un, gluži nemanot, ieslīdējām tajā milzīgajā, noslēpumainajā tukšumā, ko cilvēki dēvē par miegu.
13. NODAĻA
VĒL DAŽI UZTRAUKUMI * MESJĒ BILFINGERS * PĀRKRISTĪŠANA * PARĪZES GIDA NAGOS * STARPTAUTISKA IZSTĀDE * SKAISTA KARASPĒKA PARADE * IMPERATORS NAPOLEONS UN TURCIJAS SULTĀNS
Nākamajā rītā mēs pulksten desmitos bijām piecēlušies un apģērbušies. Aizgājām pie viesnīcas commissionaire'— nezinu, ko nozīmē commissionaire, bet tas bija vīrs, pie kura mēs aizgājām un teicām, ka mums vajadzīgs gids. Viņš sacīja, ka lielā Vispasaules izstāde atvilinājusi uz Parīzi tik daudz angļu un amerikāņu, ka gandrīz neesot iespējams sameklēt labu gidu, kas jau nebūtu aizņemts. Viņš paskaidroja, ka parasti viņa rīcībā esot pāris duču gidu, bet pašlaik tikai trīs. Viņš tos ataicināja. Viens izskatījās kā īsts pirāts, un no tā mēs tūliņ atteicāmies. Nākamais tik muļķīgi centās precīzi izrunāt vārdus, ka mūs pilnīgi apmulsināja un sacīja:
Viņš būtu darījis prātīgi, šajā vietā runu pārtraukdams, jo tik daudz bija iemācījies no galvas un noskaitīja to diezgan nekļūdīgi. Tacu lielība pavedināja viņu ielaisties neizpētītās angļu valodas dzīlēs, un šis pārdrošais eksperiments viņu pazudināja. Desmit sekunžu laikā viņš bija tā sapinies sakropļotu darbības vārdu un noasiņojušu izteicienu mudžeklī, ka pat visģeniālākais cilvēks nebūtu spējis ar godu viņu no turienes izpestīt. Pārlieku skaidri bija redzams, ka viņa «englezī runa» nav tik «pairfaitma», kā viņš apgalvoja.
Trešais mūs iekaroja. Viņš bija ģērbies vienkārši, bet ļoti kārtīgi. Galvā viņam bija zīda gardibene, gan paveca, tomēr rūpīgi nospodrināta. Krietni apvalkātie glazē cimdi bija labi sakopti, bez tam viņam bija viegls niedru spieķītis ar sievietes kājiņas veidā izlocītu rokturi — no tīra ziloņkaula. Viņš gāja viegli un graciozi kā kaķis, kad tam jāšķērso dubļaina iela; viņa valoda — ai, cik lielpilsētnieciska!— bija rāma, neuzmācīga un apvaldīta, pilna dziļas pašcieņas. Viņš runāja klusi un piesardzīgi; gatavodamies izteikt kaut ko pats uz savu atbildību vai kaut ko ierosināt, viņš, spieķīša rokturi apcerīgi pie zobiem piespiedis, katru vārdu vispirms izsvēra drahmās un skrupulos. Viņa iepazīšanās runa bija nevainojama. Tā bija nevainojama konstrukcijā, frazeoloģijā, gramatikā, intonācijā un izrunā — viss godam. Vēlāk viņš runāja maz un piesardzīgi. Mēs bijām apburti. Vairāk nekā apburti -— bijām pār mēru priecīgi. Nolīgām viņu, ne mirkli nevilcinoties. Mēs ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par atlīdzību. Šis cilvēks, kaut arī mūsu kalps, mūsu sulainis, pat mūsu vergs, tomēr bija džentlmenis, to skaidri redzējām uzreiz, turpretī no abiem pirmajiem viens bija neaptēsts un neveikls, bet otrs — jau no dzimšanas gatavais pirāts. Apvaicājāmies, kā mūsu Piektdieni sauc. Viņš izvilka no kabatas portfelīša sniegbaltu kartīti un, dziļi paklanīdamies, pasniedza to mums.
A. Bilfingers Gids pa Parīzi, Franciju, Vāciju, Spāniju utt., utt. Grand Hotel du Louvre
— Bilfingers! O, pieturiet mani, es krītu!— Dens iesaucās (sāņus). Arī man šis derdzīgais uzvārds griezās ausīs. Vairums cilvēku spēj piedot seju, kas sākumā šķiet netīkama, bet vēlāk pat iepatīkas, taču, man šķiet, tikai retais spēj viegli samierināties ar pretīgu uzvārdu. Man jau bezmaz kļuva žēl, ka bijām nolīguši cilvēku, kam tik neciešams uzvārds. Bet ko nu vairs! Mūs urdīja nepacietība drīzāk doties ceļā. Bilfingers izgāja ārā pasaukt ormani, un tad ierunājās dakteris:
— Lai jau gids iet tai pašā rēķinā, kur frizētava, biljards, istaba bez gāzes gaismas un varbūt vēl šādi tādi citi romantiski Parīzes sīkumi. Es cerēju uz gidu, kuram vārdā būtu Anrī de Montmorensijs vai Armāns de la Šartrēzs, vai tamlīdzīgi, kas varen skaisti izklausītos vēstulēs, ko sūtām uz mājām saviem provinciāļiem, bet iedomāties francūzi, kuru sauc Bilfingers! Ol Nu, zināt, tas ir absurds! Tas nekam neder. Mēs nevaram viņu saukt par Bilfingeru. Nelabi metas. Pārdēvēsim viņu. Kādu vārdu labāk dot? Alekss di Kolēnkūrs?