— Alfonss Anrī Gustavs d'Otvils,— es ieminējos.
— Sauksim viņu par Fergusonu,— noteica Dens.
Tas skanēja praktiski — neromantiski, bet saprātīgi. Bez liekām runām mēs noliedzām Bilfingeru kā Bilfingeru un nokristījām viņu par Fergusonu.
Piebrauca pajūgs — vaļēja četrvietīga kariete. Fergusons uzrāpās augšā pie kučiera, un mēs devāmies brokastīs. Misters Fergusons, kā pieklājas, stāvēja mums līdzās, lai nodotu mūsu pasūtījumus un atbildētu uz jautājumiem. Pēc brītiņa viņš, šis slīpētais avantūrists, it kā starp citu, piebilda, ka aiziešot pabrokastot, līdzko mēs būšot beiguši. Mēs zinājām, ka bez viņa esam pazuduši, taču negribējām kavēties un gaidīt. Palūdzām viņu apsēsties un paēst kopā ar mums. Viņš, vairākkārt paklanīdamies, lūdza, lai viņu aizbildinot, teikdams, ka tas neklājoties; viņš apsēdīšoties pie cita galdiņa. Mēs viņu ar kategorisku pavēli apsēdinājām pie savējā.
Tā beidzās pirmā mācību stunda. Mēs pieļāvām kļūdu.
Kopš šā brīža un visu pārējo laiku viņš nemitīgi bija izsalcis; nemitīgi viņam slāpa. Viņš ieradās agri, palika vēlu; viņš nespēja paiet garām nevienam restorānam; ar kārīgiem skatieniem viņš kavējās pie katras vīntirgotavas. Rosinājumi apstāties, lai uzkostu un iedzertu, bez mitas bira no viņa mutes. Mēs darījām visu, ko spējām, lai uzpildītu viņu divām nedēļām uz priekšu, bet tas bija aplam. Viņa spēkos nebija uzņemt visu barību, ko prasīja viņa pārcilvēciskā ēstgriba.
Viņam piemita vēl viena «neatbilstība». Viņš nemitīgi vēlējās, lai mēs kaut ko pērkam. Ar viscaurredzamākajiem ieganstiem viņš mūs vilināja kreklu veikalos, apavu veikalos, drēbnieku darbnīcās, cimdu veikalos — īsi sakot, katrā vietā zem plašās debess velves, kur vien varēja cerēt, ka mēs kaut ko nopirksim. Ikviens būtu uzreiz sapratis, ka veikalu īpašnieki maksāja viņam zināmu procentu no pārdotajām precēm, bet mēs savā svētajā vientiesībā nemodām nenieka, līdz viņa uzvedība pārāk sāka durties acīs. Gadījās Denam kādu dienu ieminēties, ka viņš gribētu nopirkt divus vai trīs zīda auduma gabalus dāvanām. Vienā mirklī viņam liptin pielipa Fergusona badīgais skatiens. Pēc divdesmit minūtēm pajūgs apstājās.
— Kas te ir?
— Šis ir smalkākais zīda magasin Parīzē — visslavenākais.
— Kādēļ likāt braukt šurp? Mēs gribējām, lai jūs aizvedat mūs uz Luvras pili.
— Es domāju, šis kungs teica, ka vēloties nopirkt zīda audumu.
— Nav nekādas vajadzības, lai jūs «domātu» mūsu vietā, Ferguson. Mēs nevēlamies jūs pārāk nopūlēt. Esam gatavi paši uzņemties daļu dienišķo rūpju nastas. Centīsimies paši «domāt», cik būs nepieciešams. Braucam tālāk!— To visu noskaitīja dakteris.
Pēc piecpadsmit minūtēm pajūgs atkal apstājās — šoreiz pie cita zīda audumu veikala. Dakteris sacīja:
— O, Luvras pils — skaista, ļoti skaista celtne! Vai ķeizars Napoleons tagad dzīvo šeit, Ferguson?
— Ai, dakter, jūs jokojat; šī nav pils; uz pili brauksim tūliņ no šejienes. Bet, tā kā gadījās akurāt braukt garām šim veikalam, kur ir tik daudz brīnum skaistu zīda audumu . ..
— A! Skaidrs, skaidrs. Man likās, es jums pateicu, ka mēs nevēlamies šodien pirkt zīda audumus, bet savā izklaidībā laikam būšu piemirsis. Bez tam taisījos jums teikt, ka gribam braukt tiešā ceļā uz Luvru, taču arī to būšu piemirsis. Lai nu būtu kā būdams, tagad braucam turp. Piedodiet manu aizmāršību, Ferguson! Braucam!
Pēc pusstundas mēs vēlreiz apstājāmies — atkal pie zīda audumiem. Mēs bijām nikni. Tikai dakteris palika nemainīgi rimts un runāja, balsi nepacēlis. Viņš sacīja:
— Beidzot! Cik Luvra iespaidīga, tikai maza gan! Cik brīnišķīgas proporcijas! Cik skaista vieta! Ak, senā, senā ēka . ..
— Pardon, doktor, šī nav Luvra, šis …
— Kas tad tas ir?
— Man ienāca prātā, pēkšņi iešāvās prātā, ka zīda audumi šajā magasin . ..
— Ferguson, cik es gan esmu izklaidīgs. Biju stingri noņēmies jums pateikt, ka mēs šodien netaisāmies pirkt zīda audumus, bez tam gribēju jums katrā ziņā atgādināt, ka mēs alkstam jo drīzāk nokļūt Luvrā, bet, redzot, kā jūs šorīt notiesājāt četras brokastis, es pārdzīvoju tādu prieku, ka pilnīgi aizmirsu mūsu prozaiskās intereses. Taču nu gan braucam uz Luvru, Ferguson.
— Bet, doktor,— (satraukts) — nepaies ne minūte, nepaies ne maza minūtlte! Un nav jau jāpērk, ja kungam nepatīk, tikai paskatīties uz zīdiem — paskatīties uz skaistajiem audumiem.— (Lūdzoši)— Ser, tikai vienu isu mirklīti!
— Velns būtu rāvis to idiotu!— Dens iesaucās.— Es negribu šodien pirkt nekādus zīdus un negribu uz tiem skatīties. Braucam tālāk!
Dakteris:— Mums pašreiz nav vajadzīgs zīds, Ferguson. Mūsu sirdis tvīkst pēc Luvras. Braucam tālāk — braucam tālāk!
— Bet, doktori Tas būs tikai mirklis — īss mirklītis. Un laiks nezudīs — nemaz nezudīs! Tāpēc, ka tur pašreiz neko nevar apskatīt — par vēlu. Ir bez desmit minūtēm četri, un četros Luvru slēdz — tikai vienu mirklīti, doktor!
Nodevīgais nelietis! Aprijis četras brokastis un izdzēris galonu šampanieša, viņš ar mums izspēlē šādu velnišķu stiķi. Todien mēs nedabūjām apskatīt neskaitāmos dārgumus Luvras galerijās, un par mūsu vienīgo, vārgo gandarījumu kļuva apziņa, ka Fergusonam neizdevās pārdot nevienu zīda auduma strēmelīti.
Šo nodaļu rakstu galvenokārt tādēļ, lai pienācīgi nozākātu to slīpēto blēdi Bilfingeru, un daļēji tādēļ, lai tiem, kas šos vārdus lasis, kļūtu skaidrs, kā klājas amerikāņiem, kas nokļūst Parīzes gidu nagos, un kas par ļaudīm šie Parīzes gidi ir. Nav jādomā, ka mēs bijām stulbāki un vieglāk gūstams laupījums nekā pārējie mūsu tautieši, tā nepavisam nebija. Gidi šmauc un krāpj ikvienu amerikāni, kas ierodas Parīzē pirmo reizi un grib apskatīt pilsētu vai nu vienatnē, vai kopā ar biedriem, kuriem ir tikpat maza pieredze. Gan es kādreiz vēl atgriezīšos Parīzē, un tad lai gidi sargās! Izkrāsošos kā indiānis uz kara takas un tomahauku paņemšu līdzi.