Man šķiet, ka lieki mēs Parīzē laiku nezaudējām. Ik vakaru likāmies gulēt, līdz nāvei noguruši. Mēs, protams, apmeklējām slaveno Vispasaules izstādi. To apmeklēja visi. Ieradāmies tur savā trešajā Parīzes dienā un pavadījām tur gandrīz divas stundas. Tas bija pirmais un pēdējais apmeklējums. Atklāti sakot, mēs pirmajā acu uzmetienā redzējām, ka šajā iestādījumā vajadzētu pavadīt nedēļas, jā, pat mēnešus, lai tiktu jel pie kādas skaidrības. Skate bija brīnišķīga, taču vēl brīnišķīgāka skate bija mūžam ņudzošie cilvēku bari no visām pasaules malām. Un es sapratu: ja uzkavētos šeit veselu mēnesi, es tikpat visu laiku skatītos uz cilvēkiem, nevis uz nedzīvajiem eksponātiem. Ar diezgan lielu interesi aplūkoju īpatnējus senlaicīgus trīspadsmitā gadsimta izšuvumus, taču tad gāja garām grupa arābu, un mana interese tūliņ pievērsās viņu melnīgsnējām sejām un savdabīgajiem tērpiem. Vēroju sudraba gulbi, kura kustībās jaudās dzīvīga grācija un acīs dzirkstīja dzīvīgs saprāts — noraudzījos, kā tas peld tik brīvi un cēli, it ka būtu izšķīlies purva dūkstī, nevis juveliera darbnīcā; vēroju, kā tas zem ūdens satver sudraba zivtiņu un, galvu pacēlis, to ar gluži dabiskām rīšanas kustībām ieslidina vēderā, bet — tai brīdī, kad zivtiņa slīdēja lejup pa gulbja kaklu, tuvojās vairāki tetovēti apmeklētāji no Dienvidjūras salām, un es sāku tiem sekot. Pašlaik biju atradis vairākus simtus gadu vecu revolveri ar veltni, kas izskatījās dīvaini līdzīgs modernam koltam, kad izdzirdu, ka citā izstādes sektorā ieradusies Francijas ķeizariene, un steidzos palūkoties, kāda viņa ir. Atskanēja marša mūzika, ieraudzījām neparasti daudz kareivju, apmeklētāji kaut kur steidzās. Mēs apvaicājāmies, ko tas nozīmē, un uzzinājām, ka Francijas ķeizars un Turcijas sultāns pieņems apmēram divdesmittūkstoš vīru karaspēka parādi pie Triumfa (l'Etoile) arkas. Mēs nekavējoties devāmies turp. Es nesalīdzināmi vairāk kāroju redzēt šos vīrus nekā divdesmit izstādes.
Aizbraucām turp un nostājāmies klajā vielā pretim Amerikas sūtņa mājai. Kāds spekulants pārlika dēli divām mucām, un mēs nopirkām šīs stāvvietas. Drīz vien tālumā atskanēja mūzika; nākamajā mirklī mums lēni tuvojās putekļu stabs, vēl pēc kādas minūtes sāka dārdēt militārs maršs un, karogam plīvojot, vieglā riksī aizdrasēja cēla jātnieku vienība. Tiem garā rindā sekoja artilērija, pēc tam atkal jātnieki greznos formas tērpos, un aiz viņiem — ķeizariskās augstības Napoleons III un Abduls-Azizs. Milzīgais ļaužu pūlis svieda gaisā cepures un kliedza, apkārtējo namu logos un uz jumtiem sacēlās vesela baltu mutautu sniega vētra, sveicēju «Urrā!» saucieni sajaucās ar pūļa kliedzieniem. Tā bija aizraujoša izrāde.
Taču manu uzmanību saistīja abas centrālās figūras. Vai ļaužu masām līdz šim jel kādreiz bija demonstrēti tik krasi pretmeti? Napoleons militārā formas tērpā — ar garu rumpi, īsām kājām, drausmīgām ūsām, vecs, grumbu izvagotu seju, pusaizvērtām acīm, kuras tomēr raudzījās tik caururbjoši, viltīgi, blēdīgi! Napoleons laipni, galvu palocīdams, pateicās par vētrainajiem apsveikumiem, bet no zemu pierē novilktās formas cepures naga apakšas viņa kaķa acis modri vēroja visu un visus, it kā gribētu ieraudzīt kaut ko, kas norādītu, ka šie «Urrā!» saucieni nenāk no sirds.
Abduls-Azizs, absolūtais Otomanu impērijas patvaldnieks, ģērbies tumši zaļā eiropejiskā uzvalkā, gandrīz bez jebkādiem rotājumiem un regālijām; galvā sarkana turku feska; zems, resns, melnīgsnējs vīrs ar melnu bārdu, melnām acīm, stulbs, necils cilvēciņš, kura izskats tā vien rosināja iedomāties: ja viņam būtu rokā liels virtuves nazis un aizsiets balts priekšauts, neviens nejustos pārsteigts, dzirdot viņu sakām: «Šodien pusdienās būs jēra cepetis, bet varbūt jūs labāk vēlētos garšīgus vēršgaļas bifštekus?»
Napoleons III — mūsdienu augstākās civilizācijas, progresa un kultūras pārstāvis; Abduls-Azizs, kas pārstāv jau no dabas netīrīgu, nežēlīgu, neizglītotu, atpalikušu, māņticīgu tautu un valdību, kuras Trīs Grācijas ir Tirānija, Alkatība, Asinis. Šeit, žilbinošajā Parīzē, majestātiskās Triumfa arkas ēnā, pirmais gadsimts sveic deviņpadsmito gadsimtu!
Napoleons III, Francijas ķeizars! Gavilējošu tūkstošu, spožu virsnieku, savas lieliskās galvaspilsētas vidū, karaļu un prinču sabiedrībā — tas ir cilvēks, kuru nicināja, izsmēja, sauca par bandubērnu un kurš tomēr visu laiku sapņoja par valdnieka kroni; kuru aizsūtīja trimdā, bet kurš savus sapņus aizveda līdzi; kurš dzīvoja Amerikā visvienkāršāko ļaužu vidū, uz derībām piedalījās skriešanās sacensībās, bet loloja sapni uzkāpt tronī; kurš nebaidījās nekādu briesmu, lai nokļūtu pie mirstošās mātes, un bēdājās, ka .viņa nepiedzīvoja dienu, kad viņš nometa plebeja drānas, lai ietērptos valdnieka purpurā; kurš uzticīgi pildīja savu pienākumu un devās apgaitā, būdams Londonā ierindas policists, bet garā skatīja to dienu, kad staigās pa Tilerī plašajiem gaiteņiem; kurš piedzīvoja nožēlojamu fiasko Strasburgā;* redzēja, kā viņa nabaga noplukušais ērglis, aizmirsis, kas tam mācīts, negribēja nomesties viņam uz pleca; kurš savas rūpīgi sagatavotās, daiļrunīgās tirādes sprediķoja nedzirdīgām ausīm; tika ieslodzīts cietumā, kļuva par mērķi zemiskām zobgalībām, par apsmieklu visai pasaulei, bet, tāpat kā senāk, turpināja sapņot par kronēšanas svinībām un grandioziem sarīkojumiem; kurš, visu aizmirsts gūsteknis, gulēja Hama cietokšņa kazemātā,* tomēr visu laiku kala plānus, sapņoja par nākotnes slavu un varenību; un beidzot — viņš kļūst par Francijas prezidentu! Apvērsums, un, gavilējošu armiju sveikts, lielgabaliem dunot, viņš uzkāpj tronī un vicina varenas impērijas scepteri pārsteigtās pasaules acu priekšā! Ko pēc tam vairs ir vērts izdomātie brīnumi? Vai iespējamas vēl romantiskākas teiksmas? Ko vairs nozīmē Aladīna triumfi un arābu magu burvestības?