Lielo rietumu frontālu divās daļās pāršķir četrstūrainie pīlāri. 1852. gadā, skanot pateicības lūgsnām par prezidenta varas atjaunošanu*, novāca centrālo pīlāru. Taču drīz vien radās iespēja šo pīlāru atjaunot un iebūvēt no jauna. Tas arī tika izdarīts.
Pāris stundu mēs klīdām pa augstajām velvju ejām, aplūkodami krāšņās logu vitrāžas ar ziliem, dzelteniem un koši sarkaniem mocekļiem un svētajiem, un centāmies apbrīnot neskaitāmās lielās gleznas kapelās; tad mūs aizveda uz ģērbkambari un parādīja ārkārtīgi grezno tērpu, kas bija mugurā pāvestam, kad viņš kronēja Napoleonu I; parādīja arī vai veselu vagona kravu zelta un sudraba atribūtu, ko lieto lielajos baznīcas svētkos un procesijās; dažas naglas no Krusta un arī paša Krusta šķēpelīti, un daļu Kristus ērkšķu kroņa. Mēs jau bijām redzējuši krietnu pagali no šā Krusta Azoru salās, bet naglu gan tur nebija. Mums parādīja arī asiņaino tērpu, kas bija mugurā Parīzes arhibīskapam, kurš, nebīdamies sacēlušos naida, pats visā savā svaidītajā godībā uzkāpa barikādēs ar olīvzaru rokā un aicināja izbeigt asinsizliešanu. Par šo cēlo rīcību viņš samaksāja ar dzīvību. Viņu nošāva. Mums parādīja viņa pēcnāves masku, lodi, kas viņu nogalināja, un divus mugurkaula skriemeļus, kuros tā bija iestrēgusi. Šejieniešiem ir mazliet savāda gaume relikviju izvēlē. Fergusons mums pastāstīja, ka sudraba krusts, ko drosmīgais arhibīskaps valkājis aizbāztu aiz jostas, izrauts un iemests Sēnā, kur dūņās nogulējis piecpadsmit gadu. Taču tad vienam garīdzniekam parādījies eņģelis un pamācījis, kur jānirst pēc krusta; garīdznieks ieniris un tiešām atradis krustu, un tagad tas izlikts Dievmātes katedrālē apskatei ikvienam, kurš interesējas par priekšmetiem, kas liecina par pārdabisku spēku iejaukšanos.
Pēc tam apmeklējām morgu, šo drausmīgo patvērumu mirušajiem, kas no dzīves šķiras mistiski un aiznes līdzi kapā savas bojāejas drausmo noslēpumu. Stāvējām pie stiepļu režģa un caur to noraudzījā- mies telpā, kas bija piekārta ar nelaiķu drēbēm: ūdenī piemirkušas rupjas blūzes; sieviešu un bērnu skaistie apģērbi; patriciešu tērpi, caurdurti, asinīm aptraipīti; saburzīta, asiņaina gardibena cepure. Uz slīpas akmens plātnes gulēja kails, pietūcis, zilgansarkans noslīcis vīrietis, sagrābis rokā notrūkušu ceru, ko nāve bija tā ieslēgusi plaukstā, ka nebija cilvēka spēkos to izņemt — mēmo liecinieku pēdējai izmisuma cīņai par dzīvību, kas neglābjami nolemta bojāejai. Pār pretīgo seju sīkās straumītēs tecēja ūdens. Mēs zinājām, ka līķis un apģērbs šeit izlikts, lai tuvinieki varētu viņu sazīmēt, bet mēs šaubījāmies, vai kāds spētu mīlēt šo pretīgo gulētāju un apraudāt, ka viņu zaudējis. Kļuvām apcerīgi un sākām prātot, vai pirms gadiem četrdesmit šā drausmoņa mātei, ucinot viņu klēpī, skūpstot, glāstot un priecīgā lepnumā rādot garāmgājējiem, jel reiz iešāvās prātā gaišredzīga nojausma par viņa baismīgo galu. Es mazliet baiļojos, ka varētu ienākt mirušā vīrieša māte, sieva vai brālis, kamēr mēs tur stāvējām, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Nāca vīrieši un sievietes, daži alkaini raudzījās telpā, pat piespieda seju cieši pie režģa; citi uzmeta līķim paviršu skatienu un novērsās — man šķita, ka tie ir cilvēki, kas meklē asus pārdzīvojumus un regulāri apmeklē morga skates, gluži tāpat kā citi ik vakaru iet uz teātra izrādēm. Kad no šiem kāds paskatījies gāja ārā, es neviļus iedomājos: «Ak, tev ar to nepietika vis, tev vajadzēja līķa, kam šāviņš norāvis galvu.»
Vienu vakaru aizgājām uz slaveno Jardin Mabille, taču pakavējāmies tur tikai īsu bridi. Tomēr gribējām ielūkoties ari šajā Parīzes dzīves daļā, tādēļ nākamajā vakarā aizbraucām uz līdzīgu izpriecu vietu lielā dārzā Anjēras priekšpilsētā. Aizgājām uz dzelzceļa staciju, un Fergusons nopirka biļetes otrās klases vagonā. Nav bieži gadījies redzēt tādu ļaužu ņudzekli, bet nebija ne trokšņa, ne nekārtības, ne rupjības. Mēs zinājām, ka dažas sievietes un jaunās meičas pieder pie tā dēvētās «puspasaules», par dažām citām īsti droši ne- jutāmies.
Meitenes un sievietes mūsu vagonā visu ceļu uzvedās pieklājīgi un tikuši, vienīgi viņas smēķēja. Nokļuvuši pie Anjēras dārza, samaksājām pāris franku par ieejas biļeti un iegājām dārzā, kur bija puķu dobes, zaļi mauriņi un viju vijumis rindu rindām košumkrūmi, kuros vietvietām bija iekārtotas lapenes, lai varētu atveldzēties ar saldējumu. Lielā meiteņu un jaunu vīriešu barā gājām uz priekšu pa grantētiem līkloču celiņiem, līdz piepeši mūsu priekšā kā zemē nokritusi saule iemirdzējās balts templis, kura kupols bija kā sētin nosēts ar mirdzošiem gāzes radziņiem. Turpat līdzās stāvēja liela, skaista, balta māja; ari tās plašā fasāde bija apgaismota tādā pašā veidā, un virs mājas jumta plīvoja Amerikas zvaigžņotais un svītrotais karogs.
— Oho!— es iesaucos.— Kas tad tas?— Man gandrīz aizrāvās elpa.
Fergusons paskaidroja, ka šis dārzs piederot amerikānim, ņu-