jorkietim, kurš esot spēcīgs konkurents Jardin Mabille īpašniekam.
Abu dzimumu un gandrīz visu vecumu ļaužu pulks izklīda pa dārzu vai arī sasēda brīvā dabā pretī karoga mastam un templim, dzēra vīnu un kafiju vai smēķēja. Dejas vēl nebija sākušās. Fergusons sacīja, ka vispirms notikšot izrāde. Kādā citā dārza sektorā slavenais Blondēns staigāšot pa virvi. Mēs devāmies turp. Tur apgaismojums bija vājāks un cilvēku pūlis ciešāk saspiedies vienkop. Un te nu es pieļāvu tādu kļūdu, kāda būtu piedodama ēzelim, taču ne saprātīgam cilvēkam. Izgāzos tā, ka nespēšu to aizmirst līdz mūža galam. Stāvēdams līdzās jaunai dāmai, sacīju:
— Paskat, Den, uz šito meiteni — cik viņa skaista!
— Pateicos jums, ser, par to, ka jūsu kompliments acīmredzot gan nāca no sirds, tomēr ne par to, ka jūs savu spriedumu deklarējāt puspasaulei!— Tīrā, skaidrā angļu valodā! . . .
Aizgājām pastaigāties, tomēr man garastāvoklis bija krietni sabojāts. Vēl ilgi nevarēju nomierināties. Kādēļ gan cilvēki ir tik stulbi un iedomājas, ka ir vienīgie ārzemnieki tūkstošiem lielā ļaužu pūlī?
Taču drīz pēc tam uzstājās Blondēns. Viņš parādījās uz nostieptās troses augstu virs cepuru un mutautu jūras, blakus simtiem raķešu, kas šņākdamas uzvijās debesīs; viņš izskatījās pēc maza kukainīša. Garo zizli balansēdams, viņš nogāja pa trosi no viena gala līdz otram — apmēram divsimt vai trīssimt pēdu, tad atgriezās, paņēma uz rokām pieaugušu vīrieti un pārnesa to pār trosi; vēlreiz atgriezies līdz troses vidum, viņš nodejoja džigu; nākamais numurs bija vairāki vingrojumi un akrobātiski triki — pārāk bīstami, lai būtu prieks tajos skatīties; izrādes beigās viņš piestiprināja sev pie auguma tūkstoš romiešu sveču, uguns apļu un dažādu košu bengālisko uguņu lenti un, visas vienlaikus aizdedzinājis, soļoja un valsēja pa trosi žilbinošā liesmu jūrā, kas visu dārzu un cilvēku sejas apgaismoja kā milzīgs nakts ugunsgrēks.
Bija sākušās dejas, un mēs steidzāmies uz templi. Tā vidū bija restorāns, bet visapkārt gar malu — plata dejasgrīda. Nostājos pie tempļa sienas un gaidīju. Uz deju sanāca divpadsmit pāru, iedārdējās mūzika, un tad — nokaunējies aizsedzu acis ar rokām. Bet pa pirkstu starpu tomēr skatījos. Viņi dejoja kankānu, par kuru bija tik daudz dzirdēts. Glīta meitene man vistuvākajā pārī sīkiem solīšiem pietipināja pie pretī stāvošā kunga, tad attipināja atpakaļ, ar rokām satvēra svārkus abos sānos, sacēla tos diezgan augstu un nodejoja satriecošu džigu — temperamentīgāko un nekautrāko džigu, kādu jel kad esmu redzējis, tad sarāva brunčus vēl augstāk, līksmi aizlaida līdz laukuma vidum, un, kā spēra kāju uz augšu taisni savam pretī dejotājam ģīmī, tā viņš neglābjami būtu palicis bez deguna, ja būtu bijis septiņas pēdas garš. Par laimi, viņš nebija garāks par sešām , pēdām.
Tas tātad ir kankāns. Galvenais ir dejot to tik mežonīgi, tik trokšņaini, tik trakulīgi, cik vien iespējams; atklāt ķermeni, cik iespējams, ja dejotāja ir sieviete; uzspert kāju, cik vien augstu var,— neatkarīgi no dzimuma. To es saku bez vismazākā pārspīlējuma. Ar zvērestu to var apliecināt ikviens no prātīgajiem, solīdajiem vecākajiem ļaudīm, kas tovakar bija klāt. Un šādu cilvēku tur bija krietni daudz. Man šķiet, franču morāle nav tik stingra, lai uztrauktos par sīkumiem.
Pagāju sāņus pavērot kankānu kopumā. Kliedzieni, smiekli, mežonīga mūzika, neiedomājams haoss, kur galvu reibinošā ātrumā griežas un savijas augumi, virpuļo raibi tērpi, atpakaļ atmestas galvas, gaisā izslietas rokas, zibin ziboši baltās zeķēs ieauti lieli, glītas kurpītes; un tad lielais beigu trakums — ālēšanās, aurošana un neaprakstāma stampāšanās ar kājām! Žēlīgā debess! Nekas tamlīdzīgs zemes virsū nav redzēts kopš tiem laikiem, kad Tems O'Šenters*, pie visām miesām drebēdams, tai vētras naktī noskatījās velnu un raganu orģiju «Elove- jas vecajā, noburtajā baznīcā».
Reiz, kad paredzē nebija zīda audumu pirkšana, mēs apmeklējām Luvru un apskatījām vecmeistaru gleznas, kuru tur ir jūdžu jūdzēm. Dažas gleznas bija skaistas, tomēr tās tik nepārprotami liecināja par šo dižo cilvēku verdziskumu, ka kļuva nepatīkami uz tām noraudzīties. Mākslinieku šķebinošā pieglaimība augstdzimušajiem patroniem man dūrās acīs spēcīgāk un piesaistīja manu uzmanību vairāk nekā krāsu un izteiksmes skaistums, kam pienākas gleznā būt. Pateicība par izrādītu labvēlību ir teicama īpašība, taču man liekas, ka daži no šiem māksliniekiem aizgājuši par tālu — tā vairs nav bijusi pateicība, bet pārtapusi pielūgsmē. Ja ir kāds cik necik pieņemams aizbildinājums, kas ļauj cilvēkam dievināt cilvēku, lai tad notiek — piedosim Rubensam un viņa brāļiem.
Vairāk par šo tematu nerunāšu, lai nepateiktu par vecmeistariem kaut ko tādu, kam labāk palikt nepateiktam.
Mēs, protams, aizbraucām uz Buloņas mežu, šo bezgalīgo parku ar mežiem, ezeriem, ūdenskritumiem un platām avēnijām. Tur braukāja tūkstošiem pajūgu, aina bija pilna dzīvības un prieka. Redzējām ļoti parastus, īrētus ratus, kuros sēdēja tēvs, māte un visas viņu atvases; skaistus, nelielus vaļējus pajūgus, kuros vizinājās slavenas skaistules ar visai apšaubāmu reputāciju; hercogi un hercogienes brauca karietēs ar lepni ģērbtiem sulaiņiem karietes aizmugurē un pa tikpat greznam pavadonim katra sešjūga zirga mugurā; mirguļot mirguļoja livrejas — zilas ar sudrabu, zaļas ar zeltu, rozā ar melnu — dažāda veida un piegriezuma, un man gandrīz pašam iekārojās kļūt par sulaini, lai tiktu pie tik glaunām drēbēm.
Taču tad parādījās ķeizars un atstāja visus ēnā. Viņam pa priekšu jāja miesassargi krāšņos formas tērpos; zirgos, kas vilka viņa karieti (to bija bezmaz vai tūkstotis), sēdēja drosmīga izskata puiši, arī ļoti izskatīgos formas tērpos, bet aiz karietes jāja vēl vesela miesassargu vienība; apkartējie braucēji visi kā viens palocījās, sveicinādami ķeizaru un viņa draugu sultānu; straujā riksī viņi palaida mums garām un pazuda.