Reizumis joki ir labsirdīgi, bet itin bieži kļūst gaužām kodīgi. Galvenokārt tas notiek tad, kad runa ir par dažādām ticības relikvijām, svētajiem pīšļiem, brīnumdarītājām svētbildēm un citiem tamlīdzī- gjiem baznīcas dārgumiem, kas izraisīja bijību arī «Kveikersitijas» pasažieros, lai cik augstprātīgi viņi citādā ziņā lūkotos uz visu eiropejisko. Tvens kopš agras jaunības bija pārliecināts ateists, kaut allaž bija spiests šos savus uzskatus slēpt. Daudzi Tvena manuskripti ar noniecinošiem komentāriem par Bībeles stāstiem un ļoti asu pret garīdzniecību vērstu kritiku ieraudzīja dienasgaismu tikai daudzus gadu desmitus pēc rakstnieka nāves. Taču ilgstošais karš ar klerikāļiem sākas jau šajā grāmatā, kaut vai ar šķietami nevainīgu piezīmi, ka Sv. Dionīsija kauli apskatāmi vairākās baznīcās un 'daudzuma ziņā to pietiktu divu skeletu sakomplektēšanai, vai arī par Jāņa Kristītāja pīšļu milzīgo kvantitāti, jo tos iegādājusies bezmaz vai katra katoļu baznīca …
Vēl daudzas citas Tvena turpmākās iemaņas aizsākušās šajā grāmatā. Tā kļuva par pirmo praktisko mēģinājumu ceļojuma piezīmju žanrā, kurš vēlāk Tvena daiļradē kļūst par vienu no galvenajiem. No šīs grāmatas vēlāk cauri daudzām citām grāmatām vijas pārdomas par ārkārtīgo nežēlību, ar kādu cilvēks spēj izturēties pret citu cilvēku, par fanātismu, par masku un patieso būtību, par pašaizliedzību un ciešanām — visas šīs kolīzijas Tvens apcer arī, stāvēdams Venēcijā uz Nopūtu tilta, pa kuru inkvizīcija raidīja mokpilnā nāvē savus upurus, un izpostītajā, trūkuma un posta piemeklētajā Palestīnā, kur viss atgādināja Kristus gaitas zemes virsū.
Grāmatā «Vientieši ārzemēs» nesenajam Misisipi locim, Mežonīgo Rietumu kalnracim, Sanfrancisko avīžu reportierim atklājās milzīga pasaule, tālu jo tālu no nomaļā Amerikas kakta, kur veidojās Marka Tvena talants un nostiprinājās viņa ļoti savdabīgā īstenības uztvere. Pagaidām vēl būtiski nesāk svārstīties Tvena agrajā jaunībā iedibinājusies pārliecība, kurā atspoguļojas visas tās nepamatotās cerības un cildenais pašapmāns, ko tolaik sirdī loloja tik daudzi viņa tautieši. Bet mākslinieka dvēselē pēdas atstāj ikviens spēcīgs iespaids. Un Tvena pirmajā Eiropas ceļojumā gūto ārkārtīgi bagāto iespaidu neredzamais spēks vēl gadiem būs jūtams viņa dai|radē, daudzkārt pat nosakot rakstnieka meklējumu virzienu.
Daudzkas iegūla atmiņā uz mūžu — Ēģiptes senatne, antīko celtņu drupas, raibais pūlis, kas ņudzēja Konstantinopoles ielās, arābu apmetņu iedzīvotāju izmisīgā nabadzība Jordānas upītes saules izdedzināto krastu smiltīs. Atmiņā iegūla Sevastopole, kas tikko sāka atgūties pēc Krimas karā piedzīvotās nelaimes, un mazā, gleznainā Jalta, un dzīvespriecīgā Odesa. Pirmā, mirklīgā saskarsme ar Krieviju modinās Tvenā dziļu interesi par šo tālo zemi. Gadu desmitus vēlāk viņš tiksies ar narodņiku Čaikovski, ar Kravčinski, ar Gorkiju. Un nepārprotama krieviska atbalss būs dzirdama pamfletos un stāstā «Jeņķis karaļa Artūra galmā».
Grāmatas «Vientieši ārzemēs» lasītāji no sirds izsmējās gan par senās Romas avīzi, gan par svētceļniekiem, kas, ar zaļām brillēm izrotājušies, dzenas pa tuksnesi, meklēdami peļķi, no kuras dzērusi Bileāma ēzeliene, gan par centīgo kolekcionāru, kas ar veserīti pūlas nodrupināt gabaliņu no tūkstošgadīgās sfinksas. Tādēļ jo negaidītāk autora pēcvārdā skan teikums: «Izpriecu kuģis bija sinagoga un izpriecas brauciens — bēru ekskursija bez miroņa.» Pēc groteskajām epizodēm, ar kurām piebārstīta grāmata, un jokojošās intonācijas, ko Tvens visnotaļ cenšas saglabāt, šis rezumējums lasītāju pilnīgi izsit no sliedēm. Taču īstenībā tas tikai atkailina to iekšējo prefrunību, kas no sākuma līdz beigām jūtama Marka Tvena pirmajā lielajā grāmatā.
Lai šīs pretrunas pārvarētu, rakstniekam vajadzēs līdz pašiem pamatiem pārrevidēt dažus savus priekšstatus, kurus viņš pat tajos gados, kad rakstīja «Vientiešus ārzemēs», uzskatīja par nesatricināmiem. Gadi daudzko mainīs viņa uzskatos un visā viņa daiļrades liktenī. Tomēr vienmēr dzīvs būs šo Eiropas tēlojumu dzirkstošais humors un autoram raksturīgā iekšējā brīvība no jebkādām iepriekš noteiktām normām un kritērijiem, ar kādu kopš jaunības ir apveltīti patiesi lieli mākslinieki.
A. Zverevs
Vientieši ārzemēs jeb
Jauno svētceļnieku gaitas
IEVADS
ŠI grāmata ir ceļojuma apraksts. Ja tajā tiktu aprakstīta nopietna zinātniska ekspedīcija, tai pie mistu smagums, dziļums un iespaidīga nesaprotamība, kas šāda veida darbiem tik raksturīgi un padara tos visnotaļ tik pievilcīgus. Un, kaut arī šis ir tikai piknika atstāsts, tas spraudis sev mērķi rosināt lasītāju, lai iedomājas, kā viņš redzētu Eiropu un Austrumzemi, ja skatītu tās pats savām acīm, nevis ar to cilvēku acīm, kuri pa šīm zemēm ceļojuši pirms viņa. Es necentīšos nevienam iestāstīt, kā viņam vajadzētu raudzīties uz visu interesanto aizjūras zemēs, tam nolūkam sarakstītas citas grāmatas, tādēļ, pat ja man pietiktu prasmes, es nejūtu nepieciešamību to darīt.