Bet kam tad īsti ir zināms Abelāra un Eloīzas dzīvesstāsts? Ļoti nedaudziem. Visi gaužām labi pazīst abus vārdus, un tas arī ir viss. Ar bezgalīgām grūtībām man izdevās šo stāstu uzzināt, un es gribu to šeit atstāstīt; daļēji tādēļ, lai sniegtu lasītāju pulkam godīgu informāciju, daļēji tādēļ, lai pierādītu tam pašam lasītāju pulkam, ka viņi gluži bez vajadzības veltījuši tam daudz maigu jūtu, kas lieti būtu noderējušas citur.
STĀSTS PAR ABELĀRU
Elolza piedzima pirms septiņsimt sešdesmit sešiem gadiem. Droši vien viņai bija ari vecāki. Kas to lai tagad vairs sazina! Viņa dzīvoja pie sava tēvoča Fulbēra, Parīzes katedrāles kanona. Es nezinu, kas ir katedrāles kanons, bet tas nu viņš bija. Droši vien tikai tāda viegla kalnu haubice, jo smagās artilērijas viņiem tajā laikā nebija. Pietiksim ar to, ka Eloīza dzīvoja pie sava lielgabaltēvoča un bija laimīga. Lielāko daļu bērnības viņa bija pavadījusi Aržanteijas klosterī — nekad senāk nebiju nekā par Aržanteiju dzirdējis, taču jāpieņem, ka tāda vieta kaut kur patiesi atrodama. Vēlāk viņa pārcēlās pie tēvoča, tā vecā lielgabala vai lielgabala dēla, lai nu bija kā būdams, un tas viņu iemācīja rakstīt un runāt latīniski, jo tajos laikos latīņu valoda tika lietota gan literatūrā, gan smalkā sabiedrībā pat runāšanai.
Tieši ap šo laiku Pjērs Abelārs, kas jau bija plaši pazīstams retoriķis, ieradās, lai Parīzē dibinātu retorikas skolu. Viņa oriģinālie uzskati, daiļrunība, fiziskais spēks, iznesība un skaistums sacēla īstu sensāciju. Viņš ieraudzīja Eloīzu, un tā viņu apbūra ar savu ziedošo jaunību, daiļumu un lēnprātību. Viņš aizrakstīja Eloīzai; viņa atbildēja. Viņš rakstīja vēlreiz; viņa atkal atbildēja. Viņš bija iemīlējies. Ilgojās iepazīties — parunāties ar viņu vaigu vaigā.
Viņa skola atradās netālu no Fulbēra mājas. Viņš izlūdzās Fulbēram atļauju aiziet ciemos. Vecais lāga lapsa uzreiz saskatīja lielisku izdevību: viņa sirsnīgi mīļotā brāļameita no šī cilvēka iemantos zināšanas, un viņam tas nemaksās ne centa. Tāds sīkstulis bija Fulbērs.
Diemžēl neviens autors nav minējis Fulbēra kristāmvārdu. Manuprāt, Džordžs V. Fulbērs būtu tikpat piedienīgs kā jebkurš cits. Tā arī atstāsim. Viņš palūdza, lai Abelārs ņem brāļameitu mācībā.
Abelārs šo iespēju izmantoja gaužām labprāt. Viņš nāca bieži un palika ilgi. Kāda viņa rakstīta vēstule jau pirmajā teikumā liecina, ka šajā draudzīgajā mājā viņš ieradās kā cietsirdīgs ļaundaris, kāds viņš patiesi bija, ar nepārprotamu iepriekšēju nodomu piesmiet nevainīgo meiteni, kas viņam pilnīgi uzticējās. Vēstule skan šādi:
«Es nespēju vien gana nobrīnīties par Fulbēra lētticību; tikpat pārsteigts būtu juties, ja viņš jēriņu būtu pametis izsalkušam vilkam. Mēs ar Eloīzu, izlikdamies, ka kavējam laiku mācībās, pēc sirds patikas nodevāmies mīlas priekiem, un studijas sagādāja mums vientulību, kas tik nepieciešama mīlestībai. Grāmatas gulēja atvērtas mūsu priekšā, bet mēs gan vairāk runājām par mīlestību nekā par filozofiju un daudz biežāk pārmijām skūpstus nekā vārdus.»
Un tā, zobodamies par pagodinošo uzticēšanos, ko viņš savā zemiskajā raksturā izsmējīgi nosauca par «lētticību», nelietīgais Abelārs paveda tā vīra krustmeitu, kura namā ciemojās. Parīzei tas nepalika apslēpts. To pastāstīja Fulbēram — stāstīja allaž no jauna, bet viņš tam neparko neticēja. Viņš nespēja saprast, kā cilvēks varētu būt tik neģēlīgs, ka pārkāptu svēto viesmīlības likumu, lai izdarītu šādu noziegumu. Bet, kad viņš izdzirda ielaspuikas dziedam kuplejas par Abelāra un Eloīzas mīlestību, viņam viss kļuva skaidrāks par skaidru — mīlasdzies- mas nekādi neiekļaujas retorikas un filozofijas mācību stundās.
Viņš padzina Abelāru no savas mājas. Abelārs slepeni atgriezās un aizveda F.lolzu uz Palē savā dzimtajā pusē Bretaņā. Tur viņai pēc neilga laika piedzima dēls, kuru izcilā skaistuma dēļ nosauca par Astrolabiju Viljamu Dž. Veco Fulbēru meitenes aizbēgšana saniknoja līdz trakumam, un viņš alka atriebes, tomēr nekā neuzsāka, lai nenodarītu sāpes Eloīzai, kuru joprojām no visas sirds mīlēja. Pēdīgi Abelārs piedāvājās Eloīzu apprecēt, bet ar apkaunojošu noteikumu: laulībai jāpaliek slepenībā (viņas godīgais vārds tikpat joprojām paliktu aptraipīts), lai nekaitētu viņa garīdznieka reputācijai. Tādu rīcību no šā nelieša varēja gaidīt. Fulbērs redzēja paveramies iespēju un piekrita. Viņš nolēma pagaidīt, kamēr jaunie būs salaulāti, un tad pievilt tā cilvēka uzticību, kurš pats viņam šo triku bija iemācījis; viņš gribēja atklāt noslēpumu un tādā veidā cik necik saglābt brāļameitas labo slavu. Bet brāļameita viltību nojauta. Sākumā viņa atteicās laulāties, teikdama, ka Fulbērs noslēpumu izpaudīs, lai glābtu viņu; turklāt viņa negribēja būt par nastu mīļotajam, kurš bija tik talantīgs, baudīja pasaulē tādu cieņu un kuru gaidīja tik spoža karjera. Tā bija cēla, pašaizliedzīga mīla, kas pilnā mērā atbilda sirdsšķīstajai Eloīzai. Bet prāta darbs tas nebija.
Viņu beidzot tomēr pierunāja, un civillaulības notika. Bija situsi Fulbēra stunda! Beidzot sadzīs ievainotā sirds; beidzot lepnajam garam vairs nebūs jācieš mokas; varēs atkal droši pacelt pazemoto galvu. Viņš izlika paziņojumus par laulībām visā Parīzē un jau uzgavilēja, ka negods, kas gūlās pār viņa namu, būs izdzēsts. Bet kas to deva! Abelārs noliedza, ka laulības notikušas! Eloīza noliedza! Cilvēki, kas zināja līdzšinējos notikumus, būtu paziņojumiem noticējuši, ja laulības būtu noliedzis tikai Abelārs, bet, ja visvairāk ieinteresētā persona — pati meitene — arī tās noliedza, viņi prata vienīgi pasmieties un ar savu izsmieklu dzina Fulbēru izmisumā.