Nabaga Parīzes katedrāles kanons atkal bija nonācis kaunā un apsmieklā. Zudusi pēdējā cerība vērst par labu ļaunumu, kas bija nodarīts viņa namam. Ko nu? Cilvēka daba brēca pēc atriebības. Un Fulbērs izgudroja, kā atriebties. Vēsturnieks raksta:
«Fulbēra nolīgti ļaundari naktī uzbruka Abelāram un sakropļoja viņu drausmīgā kārtā, ko pat vārdā nevar minēt.»
Es meklēju šo «ļaundaru» pēdējo atdusas vietu un, ja atradīšu, nobirdināšu pāris asaru, nolikšu tur dzīvu ziedu un salmupuķīšu pušķus un pagrābšu riekšavu grants piemiņai: lai cik drausmīgi bijuši noziegumi, ar kuriem šie ļaundari aptraipījuši savu dzīvi, vismaz vienu krietnu darbu viņi paveikuši, kaut arī tas sevišķi stingri nesaskan ar likuma burtu.
Eloīza iestājās klosterī un uz visiem laikiem šķīrās no pasaulīgajiem priekiem. Divpadsmit gadu viņa no Abelāra nesaņēma nekādas vēstis — nedzirdēja pat pieminam viņa vārdu. Viņa kļuva par Aržantei- jas klostera abatesi un dzīvoja pilnīgā nošķirtībā no pasaules. Kādu dienu viņai gadījās redzēt Abelāra rakstītu vēstuli, kurā viņš stāstīja, kas ar viņu noticis. Viņa apraudājās un aizrakstīja viņam. Abelārs atbildēja, dēvēdams viņu par «māsu iekš Kristus». Viņi turpināja sarakstīties — viņa neizmeklētā, patiesas un uzticīgas mīlas diktētā valodā, viņš — ar pieredzējuša retorika saltām, smalki noslīpētām frāzēm. Viņa izlēja sirdi kaislos, neveiklos teikumos; viņš atbildēja ar gatavām esejām, kas bija sadalītas nodaļās un apakšnodaļās, ievadā un iztirzājumā. Viņa bērtin apbēra viņu ar maigākajiem epitetiem, kādus spēj izdomāt mīloša sirds, viņš no savas saltās sirds Ziemeļpola uzrunāja viņu: «Kristus brūtei» Riebīgais neģēlis!
Tā kā viņa savas mūķenes valdīja ar pārāk maigu roku, dažas sāka ļauties pārliekai vaļībai, un Sendenī abats klosteri slēdza. Abelārs tolaik bija Sanžildas de Risa klostera oficiālais priekšnieks un, izdzirdis, ka Eloīza palikusi bez pajumtes, juta krūtīs pamostamies līdzjūtību (brīnums, ka viņam galva nepārsprāga no tik svešādām jūtām), un viņš ievietoja viņu ar visām mūķenēm nelielajā Parakletas kapelā — paša nodibinātajā klosterī. Sākumā viņai bija jāizcieš daudz smagu pārbaudījumu, bet ar savu krietnumu un labo sirdi viņa iemantoja iespaidīgus draugus un ar laiku izveidoja bagātu, ziedošu klosteri. Viņa izpelnījās baznīcas vadošo personu cieņu un mīlestību, un, kaut reti rādījās ļaudīs, ari vienkāršā tauta viņu mīlēja. Viņa cēlās cieņā, slavā un labos darbos tikpat strauji, cik strauji grima Abelārs. Pāvests novērtēja Eloīzas nopelnus tik augstu, ka iecēla viņu par ordeņa priekšnieci. Abelārs, cilvēks ar spožu talantu, neskaitāmu sava laika disputu uzvarētājs, kļuva bailīgs, nedrošs, neticēja vairs saviem spēkiem. Vajadzēja tikai vienas lielas neveiksmes, lai gāztu viņu no izcilā stāvokļa, kas viņam piederēja intelektuālajā elitē, un šo gadījumu viņš sagaidīja. Karaļi un augstmaņi viņu pierunāja uzsākt disputu ar ļoti gudro strīdnieku Sv. Bernāru un to satriekt; karaļu un citu ļoti augstu viesu pulkā viņš piecēlās un, kad pretinieks bija beidzis runāt, neveikli nomurmināja dažus ievadvārdus; tad drosme viņu pameta, viņa runas māksla bija zudusi; nenorunājis savu runu, viņš sāka trīcēt un apsēdās — apkaunots, sakauts čempions.
Visu aizmirsts, viņš nomira Klinī 1144. gadā. Vēlāk viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Parakletu, un, kad divdesmit gadu vēlāk nomira Eloīza, to, paklausot mirējas lūgumam, apraka viņam blakus. Viņš nomira, sasniedzis 64 gadu vecumu, viņa 63 gadu vecumā. Tā viņi nogulēja trīssimt gadu, kad pīšļus izraka un apbedīja citā vietā; 1800. gadā tas notika vēlreiz, un vēl pēc septiņpadsmit gadiem tos beidzot pārveda uz Perlašēza kapsētu, kur tie dusēs mierā līdz tam brīdim, kad atkal vajadzēs celties un kustēt tālāk.
Vēsture klusē par kalnu haubices turpmākajām gaitām. Lai pasaule runā par viņu, ko grib, vismaz es vienmēr turēšu godā viņa piemiņu un skumšu par vecā ērkšķa pievilto uzticību, lauzto sirdi un satriekto dvēseli. Lai viņam vieglas smiltis!
Tāds ir stāsts par Abelāru un Eloīzu. Tāds īstenībā ir stāsts, par kuru Lamartins izlējis veselas asaru straumes*. Bet viņš jau nekad nespēja noturēties krastos, ja saskārās ar tematu, kurā bija kaut kripatiņa jūtelības. Viņam vajadzēja izbūvēt augstākus krastus vai — vēl pareizāk — uzcelt aizsprostu. Tāds nu ir šis stāsts, ne tajā veidā, kādā to parasti dzirdam, bet ar nolobītu šķebīgo sentimentalitāti, kas mudina uzcelt pielūgsmes templi gļēvajam pavedējam Pjēram Abelāram. Ne ar vārdu es nespēju vainot pievilto, uzticīgo meiteni un no sirds novēlu viņai visas tās pieticīgās veltes, ko uz viņas kapa noliek iemīlējušies jaunekļi un meičas, bet tāpat no visas sirds man žēl, ka nepietiek laika uzrakstīt četrus vai piecus sējumus par to, ko domāju par viņas draugu, Prašuta vai Parakleta, vai kā nu to sauc, dibinātāju.
Cik tonnu savu labāko jūtu nezināšanas dēļ esmu velti izšķiedis šim bezprincipu nelietim! Turpmāk, nonākot saskarē ar šādiem ļaudīm, neļaušos aizkustinājumam, pirms nebūšu viņus sīki izpētījis un noskaidrojis, vai viņi patiesi pelna asarām slacītu līdzjūtību. Cik žēl, ka nevaru pievākt atpakaļ salmupuķītes un redīsu buntīti!
Parīzē mēs bieži redzējām veikalu logos izkārtni: «English spoken here», gluži tāpat kā pie mums skatlogos lasāms paziņojums: «Ici on parle franfaise». Šajos veikalos mēs gājām iekšā nevilcinādamies — un nemainīgi visur saņēmām nevainojamā franču valodā vienu un to pašu informāciju: darbinieks, kas kārto darījumus angļu valodā, aizgājis pusdienās un atgriezīsies pēc stundas. Vai kungi vēlētos kaut ko iegādāties? Mēs nevarējām nobrīnīties vien, kādēļ šie ļautiņi iet pusdienot tik ērmotās un nenormālās stundās, jo mēs veikalu apmeklējām tādā laikā, kad nevienam kārtīgam kristīgam cilvēkam pat prātā neienāktu doties pusdienot. īstenībā tā bija zemiska blēdīšanās — lamatas neaizsargāto ķeršanai, birzumiņi, ar ko pievilināt zaļknābju putnēnus. Viņiem vispār nebija darbinieka, kas kropļotu angļu valodu. Izkārtni īpašnieks izlika, lai ievilinātu ārzemniekus savā midzenī, kur viņš, paļaujoties uz savu daiļrunību, cerēja tos aizturēt, līdz tie kaut ko nopirks.