Mēs atmaskojām vēl vienu franču blēdību — bieži sastopamo izkārtni: «ŠEIT PIRMKLASĪGI SAGATAVO VISU VEIDU AMERIKĀŅU DZĒRIENUS». Palūdzām talkā kādu džentlmeni, kas lieliski pārzināja amerikāņu bāru nomenklatūru un devāmies iekšā viena tāda viltvārža uzņēmumā. Francūzis, apjozies ar baltu priekšautu, klanīdamies steidzās mums pretī.
— Que voulez Ies messieursV— Nezinu, ko nozīmē «Que voulez Ies messieurs», taču tieši šādiem vārdiem viņš mūs saņēma.
Mūsu ģenerālis sacīja:
— Dodiet tīru viskiju.
(Francūzis mūs uzlūko pilnīgā neizpratnē.)
— Nu, ja nezināt, ko tas nozīmē, sajauciet šampanieša kokteili.
(Izbrīnīts skatiens, francūzis parausta plecus.)
— Labi, dodiet šerija kobleru.
Šahs un mats francūzim. Viņš nesaprata ne vārda.
— Nu, tad brendismešu.
Pēdējais pasūtījums laikam izraisīja francūzī tik nelabas aizdomas, ka viņš, plecus uzrāvis un rokas bezpalīdzīgi uz priekšu izstiepis, sāka kāpties atpakaļ.
Ģenerālis soli pa solim viņam sekoja, līdz izcīnīja pilnīgu uzvaru. Neizglītotais ārzemnieks nespēja piedāvāt pat «Santakrusas punšu», «Acu atvērēju», «Akmens sienu» vai «Zemestrīci». Skaidrs, ka viņš bija nelietīgs viltvārdis.
Iedomājieties, kas notiktu ar nabaga francūzi, ja tas Amerikā neviļus būtu iemaldījies kādai sešpensu slavenībai rezervētā teritorijā. Vispirms policisti ar izmeklētu lamuvārdu birumu viņu pārbiedētu līdz nāvei, pēc tam saraustītu vai gabalos, stiepdami no turienes projām. Dažā ziņā mēs esam mazliet pārāki par frančiem, tomēr daudzējādā ziņā viņi ir nesalīdzināmi pārāki par mums.
Pagaidām pietiks stāstīt par Parīzi. Savu pienākumu pret šo pilsētu esam izpildījuši godam. Esam redzējuši TilerI, Vandomas kolonnu, Sv. Madlēnas baznīcu, visu brīnumu brīnumu — Napoleona kapu, visas lielās baznīcas un muzejus, bibliotēkas, valdnieku pilis, skulptūru un gleznu galerijas, Panteonu, Jardin des Plantes', operteātri, cirku, Likumdošanas Sapulci, biljarda zāles, grizetes . . .
Ak, grizetes! Bezmaz piemirsu. Vēl viena vilšanās romantikā. Viņas (ja ticēsim ceļojumu aprakstiem) allaž ir tik daiļas, tik sapostas un spodras, tik graciozas, tik naivas un paļāvīgas, tik maigas, tik pievilcīgas, tik uzcītīgas savā pārdevēju darbā, tik neatvairāmi prot pierunāt pircējus, tik uzticīgas saviem Latīņu kvartāla studentiem, tik bezrūpīgas un līksmas svētdienu izbraukumos ārpus pilsētas un — ak, tik jauki, tik apburoši amorālas.
Bleķis! Pirmās trīs četras dienas es bez mitas saucu:
— Ašāk, Ferguson! Vai tā ir grizete?
Un viņš pastāvīgi atbildēja:— Nē.
Beidzot viņš atskārta, ka es katrā ziņā vēlos redzēt grizeti. Un tad viņš man tās rādīja dučiem. Viņas bija gluži tādas pašas kā visas franču sievietes — neglītas. Viņām bija lielas rokas, lielas kājas, lielas mutes; viņām bija strupi deguni un — galvenais — ūsas, ko pat vislabāk audzinātais cilvēks nespēja neredzēt; matus viņas sukāja taisni atpakaļ, bez šķirtnes; viņām bija neglīts augums, viņas nepavisam nebija pievilcīgas, nebija graciozas; jau uzskatot vien, es zināju, ka viņas ēd ķiplokus un sīpolus; un visbeidzot — man likās, ka būtu pārliecīga glaimošana nosaukt viņas par amorālām.
Atkāpies, meiča! Tagad man nabaga Latīņu kvartāla studenta vēl skaudrāk žēl, nekā senāk to apskaudu. Tā sadrupa pīšļos vēl viens manas jaunības elks.
Esam visu apskatījuši un rit braucam uz Versaļu. Parīzi redzēsim vairs tikai īsu brīdi, kad atgriezīsimies, lai dotos atpakaļ uz kuģi, tādēļ jau šodien varu teikt skumjas ardievas skaistajai pilsētai. Mēs vēl izbraukāsim tūkstošiem jūdžu, kad būsim pametuši Parīzi, apmeklēsim daudzas ievērojamas pilsētas, bet neviena nebūs tik burvīga kā šī.
Daži no mūsējiem aizbrauca uz Angliju, nolēmuši pēc pāris nedēļām pa apkārtceļu atgriezties uz kuģa Livornā vai Neapolē. Mēs bezmaz aizbraucām uz Ženēvu, tomēr pēdīgi nolēmām doties atpakaļ uz Marseļu un pēc tam, sākot no Dženovas, apceļot Itāliju.
Šās nodaļas beigās teikšu, juzdamies lepns un priecīgs, ka varu to teikt, jo zinu, ka mani biedri pievienosies: glītākās sievietes, ko sastapām Francijā, visas bija dzimušas un uzaugušas Amerikā.
Tagad es jūtos kā cilvēks, kam divpadsmitajā stundā ar vienu vienīgu taisnīgu labu darbu izdevies saglabāt grūstošu reputāciju un jaunā spožumā likt uzmirdzēt apsūbējušam ģerbonim.
Ļausim, klusai mūzikai skanot, priekškaram aizvērties.
16. NODAĻA
VERSAĻA * ATGŪTĀ PARADĪZE * BR1NUM SKAISTAIS PARKS * ZAUDĒTĀ PARADĪZE * NAPOLEONA STRATĒĢIJA
Versaļa! Tā ir brīnum skaista! Jūs skatāties un brīnāties, un cenšaties aptvert, ka tā ir īstenība, ka tā atrodas zemes virsū, ka tas nav Ēdenes dārzs, tomēr galva jums sāk reibt, jūs esat apstulbis no pārvarīgā skaistuma visapkārt, un jums gandrīz liekas, ka jūs viļ brīnišķīgs sapnis. Šī ainava satrauc kā militāra mūzika! Cēlās pils izrotātā fasāde posmu pa posmam stiepjas aizvien tālāk, līdz liekas, ka tā nekad nebeigsies; fasādes priekšā tik plata promenāde, ka tur var sarīkot lielas impērijas karaspēka parādi; visapkārt ziedu varavīksnes un kolosālas statujas, kurām, šķiet, nav skaita un kuras tomēr liekas vienīgi izkaisītas plašajā laukumā; platas akmens kāpnes, kas ved uz lejāko parku, kāpnes, uz kurām varētu novietoties veseli pulki pilnā apbruņojumā, ij tad vēl paliktu brīva vieta; milzu strūklakas, no kuru bronzas figūrām augšup šaujas dzirkstoša ūdens upes, kas, sadalījušās simtiem strūklu lokos, veido neatdarināmu skaistumu; platas alejas ar zāles paklājiem zarojas uz visām pusēm un šķiet aizstiepjamies bezgalīgā tālē, bet gar abām alejas malām kā siena blīvi rindojas koki kuplām lapotnēm, un galotnēs zari veido tik pareizas un simetriskas arkas, it kā tas viss būtu izcirsts akmenī; šur tur pamirdz pa mežezeram, kura rāmajā spogulī atspulgo mazi kuģīši. Un visur — uz pils kāpnēm, lielajā promenādē, ap strūklakām, starp kokiem un bezgalīgo aleju velvēs ņirbēja simtiem cilvēku košos tērpos — staigāja, dejoja, piešķirot burvju ainavai dzīvību un dvēseli, bez kā tās pilnībai kaut kā pietrūktu.