Bija vērts doties svētceļojumā, lai to redzētu. Viss ir tik gigantisks. Nekā sīka — nekā lēta. Visas statujas ir lielas; pils — milzīga; parks aizņem veselas prāvas grāfistes platību; alejas nav saskaitāmas. Visi attālumi milzīgi, visas ar Versaļu saistītās dimensijas — milzīgas. Agrāk domāju, ka gleznās šie attālumi un šīs dimensijas ir bez mēra pārspīlētas un ka Versaļa tikai izslavēta par krāšņāko vietu pasaulē. Tagad redzu, ka neviena glezna ne tuvu nestāv īstenībai un neviens gleznotājs nav spējis attēlot Versa|u uz audekla tik skaistu, kāda tā ir patiesībā. Savā laikā nosodīju Luiju XIV par to, ka viņš šā brīnišķīgā parka radīšanai iztērēja divus miljonus dolāru tādā laikā, kad daudziem viņa pavalstniekiem trūka maizes rieciena, bet tagad esmu viņam to piedevis. Viņš izraudzījās zemes gabalu sešdesmit jūdžu apkārtmērā un sāka veidot šo parku, celt pili un būvēt uz turieni ceļu no Parīzes. Diendienā, pēc viņa pavēles, tur strādāja 36 000 cilvēku; darbs bija tik grūts un neveselīgs, ka cilvēki mirtin mira un ik vakaru vajadzēja aizvest vezumiem līķu. Kāda tālaika augstmaņa sieva to nosauca par «neērtību», taču it naivi piebilzdama: «Bet nav vērts to vispār atcerēties, ja tagad baudām tik brīnišķīgu mieru.»
Mājās es allaž dusmojos uz tiem ļaudīm, kas savos dārzos košumkrūmus apcērp piramīdu, četrstūru, torņu vai citādā nedabiskā veidā un, ieraudzījis šajā dižajā parkā to pašu modi, sākumā jutos neapmierināts. Tomēr drīz vien man kļuva skaidra ir doma, ir jēga. Jāmeklē kopīgais efekts. Mēs izkropļojam desmit vārgus kociņus, piešķirot tiem ērmotus apveidus dārziņā, kas nav lielāks par krietnu ēdamistabu, un tie tiešām izskatās ķēmīgi. Bet šeit viņi divsimttūkstoš slaidu meža koku iestāda divās rindās, neļauj nevienai lapiņai, nevienam zaram izspraukties no stumbra zemāk par sešām pēdām no zemes; no šā izejas punkta sāk veidoties zarotne, plešas platumā un augstumā, līdz pašās galotnēs sastopas un izveido blīvu, pareizu zaļas lapotnes tuneli. Velve iznāk matemātiski precīza. Efekts patiesi apbrīnojams. Kokiem tiek piešķirti piecdesmit dažādi veidi, tādēļ arī iznākums ir atšķirīgs un gleznains. Katrā alejā koki veidoti citādi, līdz ar to aci nenogurdina trafareta vienmuļība. Nu man pietiks par to runāt, ļaušu citiem izprātot, kā šejienieši prot piespiest bezgalīgas rindas lielu meža koku izaugt ar vienādi resnu stumbru (teiksim, nepilnu divu pēdu apkārtmērā); kā prot jūdzēm garu koku rindu piespiest turēties vienādā galotņu augstumā; kā piespiež kokus augt tik cieši citu pie cita; kā iemāca visiem kokiem izlaist lielu zaru vienā un tai pašā augstumā, lai izliektu arkas galveno loku; un kā visi koki tiek noturēti vienā stāvoklī un priekšzīmīgā glītumā un simetrijā mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada; es mēģināju to izprātot, taču ne pie kāda gala netiku.
Izstaigājām Versaļas pils lielo skulptūru zāli un visas simt piecdesmit gleznu galerijas un sapratām, ka cilvēkam nav vērts apmeklēt šādu vietu, ja viņa rīcībā nav dots vesels gads tās apskatei. Gleznās ir kauju skati vien, un tikai vienā vienīgā mazā glezniņā nav attēlota kāda no dižajām Francijas uzvarām. Mēs tātad izstaigājām Lielo Trianonu un
Mazo Trianonu, šos karaliskās izšķērdības pieminekļus ar skumjo vēsturi, jo tie visi pieblīvēti ar Napoleona I, trīs mirušu karaļu un trīs karalieņu relikvijām. Visi pēc kārtas tie gulējuši vienā un tai pašā greznajā gultā, bet tagad tur vairs neguļ neviens. Milzīgajā ēdamzālē vēl šobaltdien stāv galds, pie kura Luijs XIV ar savu metresi Mentenona kundzi, pēc tam Luijs XV ar Pompadūru sēdēja kaili, kā no mātes miesām nākuši, un netraucēti ieturēja maltītes, jo galds atradās virs lūkas, pa kuru to varēja nolaist lejā, kad vajadzēja no jauna piepildīt šķīvjus. Kādā no Mazā Trianona istabām vēl stāv tās pašas mēbeles, gluži tāpat, kā nabaga Marija Antuanete tās bija atstājusi, kad ieradās pūlis un aizrāva viņu un karali uz Parīzi, lai viņi nekad vairs neatgrieztos. Turpat tuvumā atrodas staļļi ar greznām karietēm, uz kurām neredz citas krāsas kā zeltu,— tās ir karietes, ko agrākie Francijas karaļi lietoja parādes izbraukumos, bet ko tagad izmanto vienīgi tad, kad kronējama karaliska galva vai kristāms karalisks bērns. Līdzās karietēm redzamas vairākas interesantas kamanas, veidotas kā lauvas, gulbji, tīģeri un tā joprojām — aizjūgi, kas savā laikā bijuši skaisti un priecējuši aci ar krāsainiem zīmējumiem un māksliniecisku apdari, bet tagad izskatās noplukuši un apputējuši. Kamanām ir sava vēsture. Kad Luijs XIV bija pabeidzis Lielo Trianonu, viņš sacīja Mentenonai, ka uzbūvējis viņai paradīzi, un apvaicājās, vai viņai vēl esot kāda vēlēšanās. Viņš teica, ka gribot, lai Trianons būtu pati pilnība, lai tam netrūktu nenieka. Viņa atbildēja, ka vēloties vēl tikai vienu — bija vasara, krāšņā Francijas vasara — proti, pabraukāties ar kamanām pa zaļajām Versaļas alejām! Nākamajā rītā zaļās alejas jūdzēm tālu bija nobērtas ar biezu sāls un cukura kārtu un šo seno kamanu rinda gaidīja dāmu, kas bija karaļa galvenā konkubīne jautrākajā un izlaidīgākajā galmā, kādu Francija jel kad pieredzējusi!