No greznās Versaļas, tās pilīm, statujām, tās dārziem un strūklakām braucām atpakaļ uz Parīzi un apmeklējām Versaļas antipodu — Sent- antuāna Priekšpilsētu. Šauras, greizas ieliņas, ko nosprosto netīri bērni; smulīgas, nekārtīgi ģērbušās sievietes tos tvarstīja un turpat uz vietas iepļaukāja; piesmirdušas puspagraba alas, kurās iemitinājušās lupatu bodītes (visrosīgākā tirdzniecība šajā priekšpilsētā ir ar vecām lupatām) ; citās tikpat piesmirdušās alās var iegādāties veselus apvalkātu un novalkātu apģērbu komplektus par cenām, kas izputinātu ikvienu tirgotāju, kurš netirgojas ar zagtām mantām; un vēl citās tikpat smirdošās alās par sīknaudu pārdod pārtikas preces — par pieciem dolāriem var nopirkt tādu veikaliņu ar visām precēm. Šajās greizajās ieliņās par septiņiem dolāriem nogalina cilvēku un līķi iemet Sēnā. Dažā citā no šīm ielām, es pat teiktu — lielākajā daļā no tām — dzīvo lorettes.
Visā šajā Sentantuāna Priekšpilsētā posts, nabadzība, netikums un noziedzība iet cieši rokrokā. Pierādījumi duras acīs ik uz soļa. Šeit dzīvo tie cilvēki, kas sāk revolūcijas. Kad vien kaut kas tamlīdzīgs darāms, viņi allaž ir gatavi. Ar tādu pašu aizrautīgu patiku viņi ceļ barikādes, ar kādu pārgriež otram rīkli vai ielidina draugu Sēnā. Tieši šie mežonīgie rīkļu griezēji ir tie, kas izdevīgā brīdī sturmē Tilerī zāles un ielaužas Versaļā, kad jāsauc pie atbildības kāds karalis.
Bet viņi vairs necels barikādes; viņi vairs nepārsitīs kareivjiem galvas ar bruģakmeņiem. Luijs Napoleons par to visu ir parūpējies. Viņš iznīcina greizās ieliņas un to vietā veido skaistus bulvārus, taisnus kā šautras — avēnijas, pa kurām no viena gala līdz otram var aizsvilpt lielgabala šāviņš, nesastopot ceļā nevienu šķērsli, izņemot cilvēka kaulus un miesu; bulvārus, kuru lepnajos namos nebūs patvēruma un pulcēšanās vietas badacietējiem, neapmierinātiem revolūciju perinātā- jiem. Pieci no šiem bulvāriem sākas vienā lielā laukumā, kas ir gaužām piemērots smagās artilērijas uzstādīšanai. Tur pūlis kādreiz rīkoja sacelšanās, nākotnē tam vajadzēs pameklēt citu vietu. Šis pats atjautīgais Napoleons liek visās savas valsts lielākajās pilsētās nosegt ielas ar gludu, kompaktu asfalta un smilšu sajaukumu. Nekādu bruģakmeņu vairs, no kuriem celt barikādes, nekādu uzbrukumu viņa majestātes kareivjiem ar bruģakmeņiem. Es nejūtu draudzību pret savu kādreizējo novadnieku Napoleonu III, jo īpaši tagad', kad gara acīm skatu viņa lētticīgo upuri Maksimiliānu* guļam Meksikā beigtu un aukstu, bet Francijā vājprātīgo atraitni raugāmies pa garā vājo slimnīcas logu un gaidām to, kas nekad vairs nenāks,— tomēr apbrīnoju viņa drosmi, viņa rāmo pašapziņu un viltīgo prātu.
17. NODAĻA
KARŠ * AMERIKĀŅI UZVAR * «ATKAL MĀJĀS» * REDZAMA ITĀLIJĀ * «PIĻU PILSĒTA» * DŽENOVAS DAIĻAVAS * SMĒĶGALU MEDNIEKI * PASTAIGAS PA PILlM * TALANTĪGAIS GIDS * LIELISKĀS BAZNĪCAS * «S1EVIETEM IEEJA AIZLIEGTA» * DŽENOVIEŠU DZĪVESVEIDS * MASĪVĀ ARHITEKTŪRA * DAŽAS SENĀS VĒSTURES LAPPUSES * KAPI 60 000 MIRUŠAJIEM
Atceļš uz jūru bija ļoti patīkams. Atbraukuši uzzinājām, ka mūsu kuģis pēdējās trīs diennaktis atradies kara stāvoklī. Pirmajā naktī kāda angļu kuģa matroži, krietni ar groku iestiprinājušies, nokāpuši krastā un izaicinājuši mūsu matrožus uz kautiņu. Tie ar lielāko prieku piekrituši, ari nokāpuši no kuģa un neizšķirtā cīniņā saņēmuši savu tiesu. Vairākus piekautus un asiņainus abu pušu kaušļus policija pievākuši un noturējusi apcietinājumā līdz nākamajam rītam. Otrā vakarā angļu zēni atkal bijuši klāt, lai izkautos, bet mūsējie saņēmuši stingru pavēli palikt uz kuģa un vispār nerādīties acīs. Matroži paklausījuši, bet aplencēji kļuvuši arvien skaļāki un uzmācīgāki, kad sapratuši (vismaz laikam iedomājušies), ka mūsu puiši bīstas rādīties. Beidzot gājuši projām, skaļi zobodamies un apveltīdami mūsējos ar apvainojošiem epitetiem. Trešajā vakarā viņi ieradušies vēlreiz un ālējušies trakāk nekā jebkad. Drasējuši pa tukšo krastmalu, lādējušies, veltīdami mūsu komandai dažādas rupjības un nekaunīgas zobgalības. Tas nu bijis vairāk, nekā cilvēks spēj izciest. Sardzes virsnieks nokomandējis mūsu puišus, lai nokāpj krastā, bet nekaujas. Mūsējie metušies angļiem virsū un izcīnījuši spožu uzvaru. Ja šis karš būtu beidzies citādi, es to droši vien nemaz nebūtu pieminējis. Bet cilvēks ceļo, lai mācītos, un es skaidri atceros, ka Versaļas batāliju galerijās nebija nevienas gleznas, kurā būtu attēlota franču karaspēka sakāve.
Atgriešanās uz ierastā kuģa, iespēja uzpīpēt un paslaistīties spirgtajā vējā uz klāja bija gandrīz kā atgriešanās mājās. Un tomēr nebija īsti kā mājās, jo trūka vēl tik daudzu ģimenes locekļu. Mums pietrūka daudzu tīkamu seju, ko labprāt būtu redzējuši pie pusdienu galda, un vakaros palika neaizpildāmi robi kāršu partijās. Moults bija Anglijā, Džeks Šveicē, Čārlijs Spānijā. Kur palicis Blihers, to neviens nezināja. Bet mēs atkal bijām uz jūras, varējām raudzīties uz zvaigznēm un okeānu, un mums bija plaša telpa, kur nodoties apcērei.