Noteiktajā laikā parādījās Itālijas krasti, un, mums stāvot uz klāja, agrā, mirdzošā vasaras rītā no jūras pretī pacēlās majestātiskā Dženovas pilsēta, ļaujot savām simt pilīm atstarot saules zeltījumu.
Te mēs pagaidām atpūšamies vai, pareizāk sakot, mēģinām pa kādam brītiņam atpūsties, tomēr skraidām apkārt tik daudz, ka nekāda atpūta neiznāk.
Man gribētos palikt šeit. Man negribētos braukt nekur tālāk. Var jau būt, ka kaut kur Eiropā ir vēl daiļākas sievietes, bet es par to šaubos. Dženovā ir 120 000 iedzīvotāju; divas trešdaļas, man šķiet, no tiem ir sieviešu, un vismaz divas trešdaļas šo sieviešu ir daiļas. Viņas ir tik skaisti un gaumīgi ģērbušās, tik graciozas, gandrīz kā eņģeļi. Jāteic gan, ka eņģeļi nav pārāk apģērbti. Vismaz gleznotie eņģeļi ne — viņu vienīgais apģērbs ir spārni. Bet šīs dženovietes patiesi izskatās burvīgas. Vairums jauno dāmu no galvas līdz kājām tērptas baltā mākonītī, kaut gan redz arī izsmalcinātākas tualetes. Deviņas desmitdaļas no viņām neapsedz galvu ne ar ko citu kā vien ar pavisam caurspīdīgu plīvuru, kas nogulst pār muguru kā dūmaka. Viņām ir ļoti gaiši mati un daudzām ari zilas acis, taču visbiežāk sastopamas melnas un sapņainas tumši brūnas acis.
Dženovas dāmām un kungiem ir jauks paradums pastaigāties lielā parkā kalna galā pašā pilsētas vidū no sešiem līdz deviņiem vakarā un pēc tam vēl stundu vai pāris stundu pakavēties tuvējā dārzā, iebaudot saldējumu. Mēs uz parku aizgājām svētdienas vakarā. Parkā bija pāris tūkstoši cilvēku, galvenokārt jaunas dāmas un kungi. Kungi bija ģērbušies pēc jaunākās Parīzes modes, un jauno dāmu kleitas vizmoja starp kokiem kā neskaitāmas sniegpārsliņas. Vairums iekļāvās garā gājienā pa parku apkārt vien. Mūzika skanēja no orķestriem un no strūklakām; ainavu apgaismoja gāzes spuldzes un mēness, kopumā radot gaišu, dzīvīgu izrādi. Es noskatīju katras garām ejošās sievietes seju, un man likās, ka visas ir daiļas. Nesaprotu, kā vīrietis, kas nav apveltīts ar sevišķu apņēmību, šeit var apprecēties: pirms viņš izšķirsies par vienu meiteni, būs jau iemīlējies citā.
Nekad nepīpējiet itāļu tabaku! Nekad un nekādos apstākļos. Man piemetas šermuļi, iedomājoties, no kā tā varētu būt taisīta. Šeit nav iespējams nomest zemē cigāra galu, lai kāds klaidonis to zibenīgi nepaceltu. Esmu krietns smēķētājs, bet jūtos aizvainots, redzot, ka tāds smēķgalu mednieks visu laiku mani no sāniem vēro un, šķiet, cenšas aprēķināt, cik ilgi es savu cigāru vēl sūkšu. Tas man pārlieku nepatīkami atgādina Sanfrancisko zārcinieku, kas mēdza ierasties pie mirēja ar pulksteni rokā, lai uzņemtu laiku. Viens no šiem smēķgalu medītājiem vakarvakarā sekoja mums pa parku, un mēs ne reizes nedabūjām izsmēķēt cigāru ar baudu. Visu laiku jutāmies spiesti nomest vēl pusē neizsmēķētu cigāru, jo viņš mūs vēroja drausmīgā nepacietībā. Viņš bija mūs atklājis un tādēļ, liekas, uzskatīja par savu likumīgu laupījumu, jo aizdzina vairākus citus profesionāļus, kuri ari kāroja iegūt dažas akcijas.
Droši vien viņi sazelē šos vecos smēķgalus, pēc tam tos izžāvē un pārdod par pīpes tabaku. Tādēļ, tabaku pērkot, izvēlieties jebkuru citu, tikai ne itāļu marku.
«Lieliskā» un «Piļu pilsēta»— tādi jau gadsimtiem ilgi ir Dženovas epiteti. Piļu patiesi šai pilsētā ir, cik uziet, un varbūt iekšpusē tās tiešām ir krāšņas, bet ārpusi laika zobs krietni iegrauzis un ari arhitektoniski tajā neizpaužas īpašs lieliskums. «Lieliskā Dženova» būtu ļoti piemērots tituls, ja to attiecinātu uz šās pilsētas sievietēm.
Apmeklējām vairākas lielās pilis — milzīgas celtnes ar biezām sienām, platām akmens kāpnēm, musturotu marmora grīdu (dažā mozaīka ar sarežģītiem rakstiem: cementā iestrādāti oļi vai mazi marmora gabaliņi), grandioziem saloniem, kas piekārti ar Rubensa, Gvido, Ticiāna, Veronezes un tamlīdzīgu vīru gleznām, senču portretiem — spalvām izpušķotās bruņucepurēs un bruņukreklos, patriciešu dāmām žilbinošos pagājušo gadsimtu tērpos. Piļu apdzīvotāji, protams, visi bija izbraukuši uz vasarnīcām un diezin vai, arī mājās būdami, būtu mūs uzaicinājuši pusdienās, un tā nu visi grandiozie, tukšie saloni ar grīdām, uz kurām soļi skaļi atbalsojās, drūmajiem mirušo senču portretiem un sen aizritējušu gadsimtu putekļiem klātajiem, apskrandu- šajiem kauju karogiem vedināja domāt par nāvi un kapiem, un mūsu noskaņojums sadrūma, mūsu jautrība pagaisa. Ne reizes mēs neuzkāpām līdz vienpadsmitajam stāvam. Baidījāmies tur ieraudzīt spokus. Ne mirkli no mums neatstājās sulainis, kas pasniedza programmu, norādīja, no kuras gleznas sākas attiecīgā salona bilžu saraksts, tad stīvs un sastindzis savā livrejā, kas ari izskatījās pārakmeņojusies, stāvēja nepakustēdamies, līdz mēs gatavojāmies pāriet nākamajā istabā, kurā viņš kā sēru gājiena vadītājs mūs ieveda un atkal sastinga tādā pašā ļaunīgi draudošā pozā. Es notērēju tik daudz laika, lūgdams dievu, lai šiem apnicīgajiem sulaiņiem jumts sagrūst uz galvas, ka tā atlika ļoti maz piļu un bilžu apskatei.
Tāpat kā Parīzē, arī šeit mums bija gids. Kaut visi gidi sadegtu zilām ugunīm! Šis, piemēram, apgalvoja, ka attiecībā uz angļu valodu esot visapdāvinātākais lingvists Dženovā un ka visā pilsētā esot vēl tikai divi cilvēki, kas protot runāt angliski. Viņš parādīja mums Kristofora Kolumba dzimšanas vietu. Un, kad mēs dziļā cieņā bijām tur piecpadsmit minūtes nostāvējuši, paziņoja, ka tā neesot vis Kolumba, bet gan Kolumba vecmāmuļas dzimšanas vieta! Kad mēs pieprasījām, lai viņš paskaidro savu uzvešanos, viņš tikai paraustīja plecus un atbildēja kaut ko barbariskā itāliešu valodā. Par šo gidu es vēl pastāstīšu vienā no turpmākajām nodaļām. No viņa mēs saņēmām tik daudz informācijas, ka nebija grūti to visur iznēsāt līdzi.