Sen nebiju tik bieži bijis baznīcā kā dažās pēdējās nedēļās. Šajās vecajās zemēs cilvēki baznīcu, šķiet, uskata par savu specialitāti. īpaši tas liekas sakāms par dženoviešiem. Pēc mana aprēķina, šeit ik pēc katriem trīssimt jardiem ir pa baznīcai. Ielas no viena gala līdz otram kā sētin nosētas ar labi barotiem mācītājiem lēzenās, plakanās cepurēs un garos lindrakos, un desmitiem baznīcu zvanu tinkšķ gandrīz augu dienu. Šad tad gadās uz ielām satikt ordeņa brāļus skūtām galvām, garos, ar virvi sajoztos rupja auduma tērpos, lūgšanu krellēm, sandalēs ieautām vai pavisam basām kājām. Šie cienījamie vīri, cik man zināms, visu mūžu pavada, šaustot savu miesu un nožēlojot grēkus, taču, paraugoties uz viņiem, jāsāk bažīties, vai zemei nedraud bads: viņi visi ir resni un rāma miera apdvesti.
Senlaicīgā Sanlorenco katedrāle ir viena no ievērojamākām celtnēm, ko Dženovā redzējām. Tā ir milzīgi liela ar skaistu pīlāru kolonādi un varen lielām ērģelēm; visur parastā lielmanība: grezni, apzeltīti ciļņi, gleznas, freskām klāti griesti un tā joprojām. Nespēju, protams, to visu attēlot, jo tad būtu jāpieraksta krietni daudz lappušu. Baznīca tomēr ir ļoti interesanta. Viņi šeit stāsta, ka puse katedrāles — no galvenās ieejas pusceļā līdz altārim — pirms Pestītāja dzimšanas bijusi jūdu sinagoga un kopš tiem laikiem nekas neesot pārbūvēts. Mēs par to šaubījāmies, kaut arī darījām to nelabprāt. Daudz mīļāku prātu būtu tam noticējuši. Katedrāle šķita pārāk labā stāvoklī, lai būtu tik veca.
Visinteresantākā šai katedrālē ir Svētā Jāņa Kristītāja kapela. Sievietes tur drīkst ieiet tikai reizi gadā: šeit vēl joprojām nav izdzisis naids pret sievietēm, jo svētais tika nogalināts Hērodejas iegribas dēļ.* Šajā kapelā stāv marmora urna, kurā glabājoties Jāņa Kristītāja pelni; tai apvīta važa, ar kuru svētais cietumā bija savažots. Mēs labprāt būtu gribējuši šīm liecībām ticēt, tomēr tā vien likās, ka tās nav īsti patiesas: pirmkārt, tādēļ, ka to ķēdi ikviens no mums būtu varējis it viegli saraut, tātad to būtu varējis izdarīt ari Jānis Kristītājs, otrkārt, tādēļ, ka svētā pelnus bijām redzējuši jau kādā citā baznīcā. Nespējām piespiest sevi noticēt, ka Jānim Kristītājam bijuši divi komplekti pelnu.
Mums parādīja ari Madonnas ģīmetni, ko esot gleznojis Sv. Lūkass, bet tā neizskatījās ne pusi tik veca un apkvēpusi kā dažas Rubensa gleznas. Toties bijām sajūsmināti par šā apustuļa pieticīgo prātu — ne reizītes savos rakstos nepieminēt, ka prot gleznot.
Gribas jautāt — vai šī relikviju būšana Av mazliet pārspīlētā? Katrā vecā baznīcā, kur iegriežamies, atrodam īstā krusta šķēpelīti un vairākas naglas, kas turējušas krustu kopā. Neņemos precīzi apgalvot, bet man liekas, ka kopumā būsim redzējuši veselu mučeli šo naglu. Un ērkšķu kronis! Parīzē ir gabals kroņa Sainte Chapelle un gabals Dievmātes katedrālē. Runājot par Sv. Dionīsija kauliem, esmu guvis ciešu pārliecību: mums parādīts pietiekami daudz kaulu, lai vajadzības gadījumā varētu sakomplektēt šo svēto divos eksemplāros.
Gribēju rakstīt tikai par baznīcām, bet noklīstu no temata. Es varētu pastāstīt, ka Pasludināšanas baznīca ir milzīgs skaistu kolonnu, zeltītu ciļņu un gandrīz nesaskaitāmu gleznu kopums, bet tas nepalīdzētu radīt īsto priekšstatu. Kāds tad no stāstīšanas labums? Visu baznīcu uzcēlusi viena pati ģimene, un viņiem vēl palikusi nauda pāri. Mums sākumā likās, ka tādas izdošanas pa plecam ir vienīgi naudas kaltuvei.
Cilvēki šeit dzīvo masīvākajos, augstākajos, lielākajos, tumšākajos, smagnējākajos namos, kādus vien var iedomāties. Ikviens no tiem «par aplenkumu tikai pasmietos*». Simt pēdu gara fasāde, simt pēdu augsta pati māja — tāda šeit mode, un jums jāuzkāpj trīs stāvi, līdz sākat manīt pirmās pazīmes, ka mājā kāds dzīvo. Viss no akmens, turklāt no vissmagākajiem akmeņiem — grīda, kāpnes, kamīni, soli — viss. Sienas ir četras līdz piecas pēdas biezas. Ielas ir četras līdz astoņas pēdas platas un tik līkločainas kā korķu viļķi. Ja ejat pa šīm drūmajām aizām, tad ieraugāt debesis kā šauru gaismas lenti kaut kur ļoti augstu, kur gandrīz sastopas abu ielas pušu augstie nami. Jums bezmaz liekas, ka ejat pa dziļu bezdibeni un īstā pasaule atrodas neizsakāmi tālu un augstu virs jums. Jūs ejat līču loču, iegriežaties vienā ielā, pēc tam otrā, ejat kā pa labirintu un pazaudējat jebkuru sajēgu par debess pusēm, itin kā būtu akls. Nav iespējams sevi pārliecināt, ka tās patiesi ir ielas, ka drūmie, tumšie, drausmīgie nami ir cilvēku mitek|i; nav iespējams līdz tam brīdim, kad ieraugāt no kāda iznirstam skaistu, burvīgi ģērbušos sievieti — ieraugāt to iznirstam no tumšas, baismīgas alas, kas no zemes gandrīz līdz pašām debesīm šķiet īsts kazemāts. Un tad nevarat vien nobrīnīties, ka šāds burvīgs taurenītis varējis izlidot no tik nepievilcīga kokona. Ielas tik šauras un mājas tik smagas un tik biezām sienām būvētas ar gudru ziņu, lai cilvēkiem šajā pekles klimatā būtu vēsi. Un viņi tur atrod vēsumu un saglabā to. Kamēr vēl nav piemirsies — vīrieši te valkā platmales un ir iedeguši, bet sievietēm nav citu galvassegu kā vienīgi caurspīdīgs plīvurs tīmeklīša vieglumā, tomēr viņas saglabā žilbinoši baltu ādu. Dīvaini, vai ne?
Katra no lielajām Dženovas pilīm domāta vienai ģimenei, bet, manuprāt, ikvienā varētu izmitināt savu simtu. Pilis ir piemiņa no Dženovas slavas dienu diženuma, no dienām, kad pirms vairākiem gadsimtiem tai piederēja vara un teikšana gan tirdzniecībā, gan kuģniecībā. Kaut arī šīs mājas, šīs masīvās pilis, būvētas no tīra marmora, to ārpuse tomēr jo bieži notriepta netīri rozā krāsā un no apakšas līdz pašai augšai apgleznota ar Dženovas kādreizējo kauju ainām, ar ērmotiem Jupiteriem un Kupidoniem, un populāriem sižetiem no grieķu mitoloģijas. Kur krāsa, laika zoba un mitruma sagrauzta, notecējusies un lielām plēksnēm nolobījusies, skats nav diezcik pievilcīgs. Kupidons, kam trūkst deguna, Jupiters ar izdauzītu aci vai Venēra ar mitruma tulznām uz krūtīm gleznojumu nerotā. Dažas no šīm apgleznotajām sienām man atgādina pa lauku ciemiem ceļojoša cirka augsto furgonu, kam sāni aplīmēti ar spilgtām afišām un plakātiem. Neesmu ne lasījis, ne dzirdējis par citām Eiropas pilsētām, kam namu sienas būtu šādā veidā apgleznotas ar freskām.