Nekādā ziņā nespēju iedomāties drupās sagrautu Dženovu. Tādas masīvas velves, tik stingrus pamatus, kas tur šīs augtiem torņiem līdzīgās, plati izpletušās ēkas, mēs gan laikam nekad vēl nebijām redzējuši; un milzīgie akmens bluķi, no kuriem šīs mājas celtas, nekad nesatrūdēs; sienām, kas biezumā sasniedz parastas amerikāņu mājas durvju augstumu, nav iespējams sagrūt.
Dženovas un Pizas republikas viduslaikos bija varenas valstis. Vidusjūra bija pilna ar to kuģiem, un tās rosīgi tirgojās ar Konstantino- poli un Sīriju. Abu pilsētu noliktavas bija lielie sadales punkti, no kuriem dārgās Austrumu preces tika izsūtītas pa Eiropu. Šīs mazās valstiņas bija ļoti kareivīgas un tajos laikos nebaidījās izaicināt valstis, kurām līdzās tās tagad izskatās kā kurmja rakumu pauguriņi lielu kalnu ēnā. Pirms deviņsimt gadiem saracēņi ieņēma un izlaupīja Dženovu, bet nākamajā gadsimtā Dženovā noslēdza ar Pizu savstarpējas aizsardzības un uzbrukuma aliansi, niknās, neatlaidīgās ofensīvās aplenca saracēņu kolonijas Sardīnijā un Baleāru salās un noturēja tās aplenkuma stāvoklī veselus četrdesmit gadus. Beidzot tika izcīnīta pilnīga uzvara, un abas valstiņas guvumu vienlīdzīgi sadalīja savu lielo patriciešu ģimeņu vidū. Vairāki šo dižciltīgo ģimeņu pēcteči vēl tagad dzīvo Dženovas pilīs, un viņu vaigā arī šobaltdien var saskatīt līdzību ar drūmajiem bruņiniekiem, kuru ģīmetnes karājas pie grezno zāļu sienām, un arī ar daiļajām dāmām, kas pilnīgām lūpām smaida pretī no portretiem, kuru modeļi sabirzuši putekļos un pīšļos jau pirms daudziem, sen aizmirstiem gadsimtiem.
Viesnīca, kurā mēs dzīvojam, kādreiz krustakaru laikos piederējusi vienam no lielajiem Krustnešu bruņinieku ordeņiem, un tās masīvajos torņos kādreiz sardzē stāvējuši bruņās kalti sargkareivji, un viņu ar dzelzi apkalto zābaku papēžu troksnis atbalsojās šajās zālēs un gaiteņos.
Taču Dženovas diženums mūsu dienās sarucis līdz nenozīmīgai tirdzniecībai ar samtu un sudraba filigrānizstrādājumiem. Stāsta, ka ikvienai Eiropas pilsētai esot sava specialitāte. Dženovas specialitāte ir sudraba filigrāns. Sudrabkaļi saņem sudraba stienīšus un darina no tiem smalkus un skaistus veidojumus. No sudraba plātnītēm un stieplēm viņi izveido ziedu pušķus, kas spēj sacensties ar visburvīgākajām leduspuķēm uz logu rūtīm; mums parādīja mazītiņu sudraba templi, kura rievotās kolonnas, korintiešu kapiteļi un krāšņie antable- menti, torņi, statujas, zvani un bareljefu sarežģītie rotājumi bija veidoti no pulēta sudraba un izgatavoti ar tādu nesalīdzināmu prasmi un mākslu, ka gribējās sīki izpētīt ikvienu detaļu, un visa ēka kopumā bija dailes brīnums.
Esam gatavi doties tālāk, kaut gan īstenībā mums nemaz vēl nav apnikušas šīs senlaicīgās marmora alas šaurās ejas. Ala ir ļoti piemērots apzīmējums Dženovai zvaigžņotā naktī. Kad mēs pusnaktī klīdām pa šaurajām spraugām, ko te dēvē par ielām, kad dzirdējām tikai savu soļu atbalsi, kad laukā bijām mēs vienīgie un tālumā šad tad pazibēja pa gaismas staram, kas tūliņ atkal pazuda, un nami, pie kuriem skārās mūsu elkoņi, Spta paceļamies līdz debesīm, es allaž atcerējos alu, ko pai'nu mājās bērnībā,— alu ar plašām ejām, ar klusumu un vientulību, dziļo tumsu, dobjo atbalsi, malduguntiņām un galvenokārt — negaidītiem šauro spraugu un gaiteņu sazarojumiem, kur tos vismazāk varēja cerēt ieraudzīt.
Mums vēl nav apnikusi bezgalīgā jautro čalotāju plūsma, kas augu dienu piepilda pagalmus un ielas; nedz arī mūki raupjajos tērpos, nedz «Asti» vīni, kurus vecais doktors (tas pats, ko dēvējam par Orākulu) savā ierastajā vārdu sajaukšanas priekā sauc par «Astes» vīniem. Un tomēr mums jābrauc tālāk.
Mūsu pēdējais gājiens bija uz kapsētu (kapulauks 60 000 mirušajiem), un to mēs atcerēsimies vēl ir tad, kad būsim aizmirsuši visas pilis.
Tas ir milzīgs kolonnu gaitenis, kas stiepjas visapkārt lielam, tukšam laukumam; plašo pamatni sedz marmora plātnes, katrā plātnē iegrebts uzraksts, zem katras kāds apbedīts. Abās pusēs pasāžai pieminekļi, kapa vietas, izcili skaisti veidotas skulptūras, kas pauž daiļumu un grāciju. Tās ir jaunas, sniega baltumā; ik līnija skaista, vaibsti nesabojāti, ne skrambiņas, ne traipiņa; tādēļ mums šīs garās daiļo skulptūru rindas šķiet daudzkārt burvīgākas nekā bojātie, laika zoba sagrauztie senās mākslas priekšmeti, kas izstādīti Parīzes galerijās pielūgsmei.
Apgādājušies ar pamatīgiem cigāru un citu dzīvei nepieciešamu atribūtu krājumiem, esam gatavi sēsties vilcienā, lai dotos uz Milānu.
18. NODAĻA
TRAUCAMIES CAURI ITĀLIJAI * MARENGO * PIRMAIS SKATS UZ SLAVENO KATEDRĀLI * DAŽU BRĪNUMU IZKLĀSTS * AKMENĪ IEGREBTAS DRAUSMAS * NEPATĪKAMS PIEDZĪVOJUMS * CELS CILVĒKS * SPREDIĶIS NO AIZSAULES * TONNĀM ZELTA UN SUDRABA * VĒL VAIRAK RELIKVIJU * ZĀLAMANA TEMPLIM IR SĀNCENSIS