Visu dienu braucām pa kalnainu apkārtni — kalnu virsotnes rotājās saulē, nogāzes nosētas skaistām villām dārzu un apstādījumu vidū, dziļās ielejas grima dzestrā ēnā un šķita gaužām pievilcīgas no augšas, kur putni un mēs lidojām tveicīgajā gaisā.
Pa ceļam tomēr bija daudz vēsu tuneļu, kur varējām nožāvēt sviedrus. Vienā uzņēmām laiku. Braucām cauri tunelim veselas divdesmit minūtes, kustot uz priekšu ar trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā.
Tikuši viņpus Aleksandrijas, braucām garātn Marengo kaujas laukam.
Pievakarē, kad sāka krēslot, tuvojāmies Milānai, un mūsu skatienam īsus mirkļus pavērās skats uz pilsētu ar zilo kalnu virsotnēm fonā. Taču mēs par to nelikāmies ne zinis, tas viss mūs ne mazākajā mērā neinteresēja. Mēs degām drudžainā nepacietībā; mirām vai nost aiz vēlēšanās drīzāk ieraudzīt slaveno katedrāli! Skatījāmies uz vienu pusi, uz otru pusi — visapkārt — meklējām visur. Mums nevajadzēja neviena, kas to parādītu,— mēs negribējām, lai mums to parāda, mēs to pazīsim pat tad, ja ieraudzīsim lielā Sahāras tuksneša vidū.
Beidzot dzintarainajā saules atspulgā, pāri sadugušo, nelielo namu jumtiem pacēlās vesels graciozu smaiļu mežs, kā reizēm pret tālo apvārsni pāri viļņu vāliem redz paceļamies zeltainus mākoņus ar smailām galotnēm,— katedrālei Mēs to pazinām uzreiz.
Pusi tās nakts un visu nākamo dienu šī arhitektūras patvaldniece bija vienīgais mūsu intereses objekts.
Kāds brīnums tā ir! Tik grandioza, tik svinīga, tik liela! Un tomēr tik smalka, tik gaisīga, tik gracioza! Vesela smagmes pasaule, tomēr liegajā mēnesnīcā tā šķiet kā pasakains leduspuķu zīmējums, ko elpa spēj izkausēt un izdzēst! Cik asi pret debesu fonu iezīmējas neskaitāmie smaiļu leņķi tornīšu un torņu mežā, un cik bagātos rakstos to ēnas krīt uz sniegbaltā jumta! Tā bija vīzija! Brīnums! Akmenī izdziedāta himna, marmorā sastingusi dzeja!
Vienalga, no kurienes skatāmies uz katedrāli, tā vienmēr ir cildena un skaista! Vienalga, vai atrodamies Milānā vai septiņu jūdžu rādiusā no Milānas, katedrāle visu laiku ir redzama, un — kad tā redzama, neviens cits objekts vairs nespēj pilnā mērā piesaistīt jūsu uzmanību. Ja kaut uz mirkli ļausiet savām acīm vaļu, tās tūdaļ sāks meklēt katedrāli. Tā ir pirmais, uz ko palūkojaties no rīta, un pēdējais, pie kā jūsu skatiens, atrauties negribēdams, kavējas vakarā. Tas patiesi ir karaliskākais, ko cilvēka smadzenes jel kad spējušas radīt.
Nākamajā rītā pulksten deviņos mēs jau stāvējām pie šī marmora kolosa. Centrālais no pieciem lielajiem portāliem izrotāts ar putnu, zvēru, augļu un kukaiņu bareljefiem, kas izcirsti marmorā tik mākslinieciski, ka izskatās gluži kā dzīvi, un figūru ir tik daudz, un zīmējums tik sarežģīts, ka, nezaudējot interesi, varētu tās pētīt vai veselu nedēļu. Lielajā zvanu tornī, kas paceļas pāri smāilo tornīšu miriādēm, tornīšos, virs durvīm un logiem, visos milzīgās celtnes kaktos un kaktiņos, kur vien atrodama kāda niša vai izcilnis, ir pa marmora statujai, un ik statuja ir mākslas darbs! Rafaēls, Mikelandželo, Ka- nova — tie ir gara milži, kas veidojuši zīmējumus, un viņu pašu skolnieki tos izcirtuši marmorā. Ikviena seja izteiksmīga, ikviena poza pilna grācijas. Augstu, augstu uz plašā jumta rindu rindām vēl augšup tiecas izgrebtie smailtornīši, un caur to bagātīgajiem rakstiem spīd debess. Pašā vidū centrālais tornis slejas lepni kā okeāna kuģa grotmasts piekrastes šonerīšu vidū.
Mēs gribējām uzkāpt pašā augšā. Baznīckalps parādīja mums marmora kāpnes (protams, ka marmora, turklāt visskaistākā baltā marmora, jo šās celtnes būvmateriālos nav neviena cita akmens, nav arī ne ķieģeļu, ne koka) un lika uzkāpt simt astoņdesmit divus pakāpienus; tad lai apstājoties un pagaidot viņu. Tā bija lieka piebilde, jo tikpat mēs būtu apstājušies. Tik augstu uzkāpuši, bijām bez elpas. Un tad atradāmies uz jumta. Mūsu priekšā no marmora plātnēm augšup cēlās tornīšu rindas; tuvumā tie bija krietni prāvi, kaut no tālienes neizskatījās lielāki par ērģeļu stabulēm. Tagad redzējām, ka statuja katra tornīša smailē ir krietna vīra augumā, bet no ielas tās šķita kā lelles. Mēs ieraudzījām arī, ka no katra torniša izdobtās iekšienes lejup lūkojas no sešpadsmit līdz trīsdesmit vienai skaistai marmora statujai.
No jumta karnīzēm līdz čukuram stiepjas nekaitāmi lieli, skulpturāli marmora šķērsbaļķi kā tvaikoņa brases, un katrā no vienas vietas izkaltas puķes un augļi, visi atšķirīgi cits no cita, atainojot vairāk nekā 15 000 sugu. Tuvumā skatot, šīs rindas liekas tik blīvas kā dzelzceļa sliežu gulšņi, un pumpuru un ziedu jūklis šajā marmora dārzā ir burvīgi skaists.
Nokāpām lejā un iegājām katedrālē. Pašā baznīcā garas rievotu kolonnu rindas sadalīja ēku platās ailēs, un uz mozaīkas grīdu krita daudzi maigu krāsu plankumi no augsto logu vitrāžām. Zināju, ka baznīca ir ārkārtīgi liela, taču tā īsti šos izmērus sāku novērtēt tikai tad, kad pamanīju, ka cilvēki, kas stāvēja pie altāra, izskatījās kā mazi puišeļi un šķita drīzāk slīdam, nekā ejam. Klīdām pa baznīcu un, galvas atmetuši, raudzījāmies augšup uz milzu logiem, kuros bija vitrāžas visspožākajās krāsās ar ainām no Pestītāja un viņa mācekļu dzīves. Dažas no šīm vitrāžām ir mozaīkas, kurās tūkstošiem sīku stikla un akmens drupatiņu saliktas kopā ar tādu mākslu, ka aina ieguvusi pilnīgu līdzību ar gleznu. Vienā pašā logā saskaitījām sešdesmit rūtis, un katra no tām bija ģēnija un pacietības šedevrs.
Gids mums parādīja kafijas krāsas skulptūru, ko uzskatot par Fīdija rokudarbu, jo neesot iespējams, ka jel kāds cits mākslinieks jebkurā citā laikmetā būtu varējis tik nevainojami precīzi atdarināt dabu. Tā bija vīrieša figūra bez ādas; katra vēna, artērija, muskulis, katrs auds un katra cīpsliņa cilvēka ķermenī bija parādīta vissīkākajās detaļās. Figūra izskatījās dabiska, jo kaut kā radās iespaids, ka šis cilvēks cieš sāpes. Uz mata tā izskatītos cilvēks, kam novilkta āda, ja vien viņa uzmanība tobrīd nebūtu pievērsta kaut kam citam. Statuja bija briesmīgi riebīga un tomēr visu laiku neglābjami pievilka skatienu. Man gaužām žēl, ka paskatījos uz viņu, jo nu es viņu redzēšu vienādiņ. Reizēm viņš man rādīsies sapņos. Redzēšu sapnī, kā viņš atspiedis cīpslainās rokas pret manu gultasgalu un raugās manī savām mirušajām acīm; sapņošu, ka viņš iegūlies starp palagiem man līdzās un pieskaras man ar kailajiem muskuļiem un dzīslainajiem, saltajiem lieliem.