Riebīgus redzējumus ir grūti aizmirst. Vēl kā šodien atceros, ka reiz, puikas gados, aizšmaucu no skolas un pēc tam, krietni vēlu naktī, nolēmu slepus ielīst pa logu tēva kantori un tur uz dīvāna izgulēties, jo uz māju negribēju iet, baidīdamies no pēriena. Kad biju apgūlies uz dīvāna un acis cik necik apradušas ar tumsu, man likās, ka redzu uz grīdas guļam kaut ko tumšu, garu, bezveidīgu. Man pārskrēja salti drebuļi. Pagriezos pret sienu. Tas neko nelīdzēja. Nobijos, ka nezināmais var tumsā pielīst klāt un mani sagrābt. Pagriezos atpakaļ un vairākas minūtes vēroju — tās minūtes man šķita kā stundas. Sāku jau domāt, ka gausā mēnesnīca nekad, nekad neatslldēs līdz nezināmajam. Pagriezos atkal pret sienu un noskaitīju līdz divdesmit, lai drīzāk paietu laiks. Paskatījos — palsais mēnessgaismas četrstūris bija pieslīdējis tuvāk. Aizgriezos vēlreiz un noskaitīju līdz piecdesmit — nu jau kvadrāts gandrīz skāra nezināmo priekšmetu. Ar izmisīgu piespiešanos vēlreiz uzgriezu muguru un skaitīju līdz simtam, tad, pie visām miesām drebēdams, griezos apkārt. Mēnessgaismā rēgojās balta cilvēka roka! Sirds man bezmaz apstājās, un pēkšņi sāka trūkt elpas! Izjutu — nemāku pateikt, ko izjutu. Kad kaut cik atguvos, pagriezos atkal pret sienu. Taču nezinu zēnu, kas būtu spējis palikt šādā stāvoklī ar noslēpumaino roku aiz muguras. Skaitīju atkal un skatījos vēlreiz — redzama bija lielākā daļa kaila delma. Aizspiedu ar rokām acis un skaitīju, kamēr nespēju vairs izturēt un tad — ieraudzīju bālu vīrieša seju ar noslīdējušiem lūpu kaktiņiem un nāvē sastingušām glāžainām acīm! Pacēlos sēdus un nenolaidu acu no līķa, kamēr mēnessgaisma lēnām aizslīdēja līdz kailajām krūtīm, gabaliņu pa gabaliņam, collu pa collai pāri krūšu galiem un pēdīgi atklāja drausmīgu dūruma brūci!
Gāju projām. Neteikšu, ka metos pa kaklu, pa galvu projām, bet tomēr aizgāju — tas ir būtiski. Izkāpu pa logu — ar visu rāmi. Man tā rāmja nevajadzēja, bet ērtāk bija aiziet ar visu, nekā to atstāt, tā nu aizgāju ar visu. Nebiju nobijies, tikai stipri satraukts.
Kad nokļuvu mājās, vecāki mani nosukāja, bet es to panesu ar prieku. Man tas likās pat brīnišķīgi. Tas cilvēks bija sadurts pēcpusdienā pie paša kantora un ienests iekšā, lai saņemtu pirmo palīdzību, tomēr pēc stundas nomiris. Vēlāk es bieži esmu gulējis ar viņu vienā istabā — sapnī.
Tagad mēs kāpsim velvē, kas atrodas zem Milānas katedrāles galvenā altāra, noklausīsimies sprediķi un saņemsim svētību no lūpām, kas klusējušas, un rokām, kas nekustīgas jau trīssimt gadu.
Mācītājs apstājās mazā kamerā un pacēla sveci. Šeit mūža miegā atdusas labs cilvēks, nesavtīgs cilvēks, kam bija silta sirds; cilvēks, kas atdeva savu dzīvi bez atlikuma, lai palīdzētu nabadzīgajiem, iepriecinātu noskumušos un koptu slimos; lai mazinātu sāpes, kur un kad vien tās sastapa. Viņa sirds, viņa roka, viņa maks vienmēr bija dāsni. To zinot, gandrīz varam iedomāties, ka redzam viņa labestīgo vaigu starp milāniešu izdilušajām sejām tanīs dienās, kad pilsētā plosījās mēris; drosmīgu, kad citi kļuva gļēvi, līdzjūtīgu, kad no visām citām sirdīm pašaizsargāšanās instinkts bija padzinis līdzcietību un bailes laupījušas cilvēkiem prātu; viņš uzmundrināja visus, lūdza dievu kopā ar visiem, palīdzēja visiem ar roku, prātu un maku brīdī, kad vecāki aizliedza savus bērnus, kad draugs pameta draugu un brālis novērsās no māsas, kuras žēlās vaimanas vēl skanēja tam ausīs.
Tāds bija labestīgais Sv. Karlo Boromeo, Milānas bīskaps. Tauta viņu dievināja; valdnieki viņu apbēra ar milzu bagātībām. Mēs stāvējām pie viņa kapa. Turpat līdzās atradās sarkofāgs; to apgaismoja sveces, no kurām lāsoja vasks. Sienas noklātas ar bareljefos veidotām ainām no viņa dzīves. Mācītājs aplikās īsu, baltu mežģīņu apmetni pār savu melno tērpu, pārmeta krustu, paklanījās un lēnām sāka griezt vinču. Sarkofāgs gareniski atdarījās, zemākā puse iegrima un pavēra skatu uz kalnu kristāla zārku, dzidru kā gaiss. Zārkā gulēja nelaiķis, ieģērbts greznā, ar zelta diegiem izrakstītā tērpā, kas no vienas vietas nošūts mirdzošiem dārgakmeņiem. Satrunējusī galva bija nomelnējusi, āda cieši aplipuši ap kauliem, acu nebija, deniņos viens dobums, vaigā otrs, izžuvušās lūpas pavērušās baismīgā smaidā! Virs šās drausmās sejas putekļiem un pīšļiem, virs ņirdzīgā viepļa karājās smags kronis, nosēts ar mirdzošiem briljantiem, bet uz krūtīm gulēja ar smaragdiem un dimantiem rotāti krusti un krucifiksi no tīra zelta.
Cik trūcīgi un lēti izskatījās še vizuļi, stāvot vaigu vaigā ar Nāves svinīgumu, dižumu, ar tās baismo, majestātisko klātbūtni! Iedomājieties Miltonu, Šekspīru, Vašingtonu, izliktu pateicīgo pēcteču apskatei, izrotātus ar stikla krellēm, vara auskariem un citiem mežoņu iecienītiem greznuma priekšmetiem!