Es apskaužu šos eiropiešus viņu atpūtas labad. Tiklīdz dienas darbs ir galā, viņi to aizmirst. Dažs ar sievu un bērniem aiziet uz alus bāru, rāmā garā izsūc kausu vai pāris kausu alus un klausās mūziku; citi pataigājas, citi vizinās pa alejām; citi pievakarēs pulcējas lielos, skaistos laukumos, priecājas par puķu skaistumu un smaržu un klausās karavīru orķestru spēlē — Eiropā nav nevienas pilsētas, kur vakaros nespēlētu labs karavīru orķestris; citi pilsētnieki sēž kafejnīcu priekšā svaigā gaisā, ēd saldējumu un iebauda vieglus, atspirdzinošus dzērienus, kas nekaitētu pat bērnam. Gulēt viņi liekas samērā agri un guļ cieši. Vienmēr viņi ir mierīgi, kārtīgi, vienmēr jautri un prot novērtēt dzīvi un tās daudzējādos priekus. Viņu vidū nekad neredz nevienu piedzērušu. Jābrīnās, cik ļoti pārvērties mūsu nelielais pulciņš. Ar katru dienu vairāk mēs zaudējam daļu nemiera un uzsūcam sevī daļu tā rāmā gara un viegluma, kas valda rimtajā gaisotnē ap mums un visā šejienes cilvēku dzīves veidā. Mēs ar katru brīdi kļūstam gudrāki. Sākam saprast, kādēļ cilvēks dzīvo.
Milānā aizgājām uz publisku pirti nomazgāties. Mūs gribēja visus trīs sabāzt vienā vannā, bet mēs turējāmies pretī. Katram no mums uz muguras bija sakrājusies vesela itāliešu ferma. Ja mēs būtu oficiāli iemērīti kā gruntsgabali un apjozti ar žogu, tā būtu bijusi bagāta augsne. Mēs izšķīrāmies par trim lielām vannām: vienīgi tādas piederas īstiem aristokrātiem — zemes īpašniekiem, kas turklāt savu zemi nes līdzi uz muguras. Kad bijām izģērbušies un pirmoreiz jau iemērkušies vēsajā ūdenī, atklājām to pašu zvērību, kas mums jau bija sarūgtinājusi dzīvi tik daudzās Itālijas un Francijas pilsētās: ziepju nebija. Saucu. Atsaucās sieviete, un man tik tikko pietika laika pēdējā mirkli aizstāties priekšā durvīm — nākamajā sekundē viņa būtu bijusi iekšā. Es saucu:
— Atkāpies, sieva! Ej projām, citādi notiks nelaime! Esmu neaizsargāts vīrietis, bet par savu godu cīnīšos uz dzīvību un nāvi!
Šie vārdi viņu laikam nobiedēja, jo viņa pazuda ļoti ātri.
Tad pacēlās Dena balss:
— O! Atnesiet ziepes! Kādēļ nav ziepju?
Atbilde noskanēja itāliski. Dens turpināja:
— Ziepes, saprotiet — ziepes! Ziepju man vajag. Z-i-e-p-e-s, ziepes, z-i-e-p-e-s, ziepes! Ātrāk! Nezinu, kā jūs te saucat ziepes, bet man to vajag! Sauciet, kā gribat, bet nesiet šurp! Man salst.
Dzirdēju dakteri iespaidīgi sakām:
— Den, cik reižu neesmu tev teicis, ka šie ārzemnieki angliski nesaprot? Kālab tu negribi to iegaumēt? Kālab negribi pateikt mums, kas tev vajadzīgs, lai mēs to varētu atkārtot vietējā valodā? Tas mums aiztaupītu dažu labu pazemojumu, kas tavas nezināšanas dēļ jāizcieš. Pagaidi, es tūliņ uzrunāšu to tipu viņa mātes valodā: Hei! Cospetto! Corpo di Bacco! Sacramento! Solferino/' Ziepes, sasodītais lempi! Ja tu, Den, ļautu mums runāt tavā vietā, nekad neatklātos tava brēcošā nezināšana.
1 Nesakarīgs itāliešu vārdu juceklis: Persona! Velna bērns! Nolādēts! Solferino! (Solferino — miestiņš, kura apkaimē 1859. gadā nolika franču un austriešu karaspēka sadursme.) (Tulk.)
Pat šis tekošais itāliešu vārdu plūdums mums nesagādāja ziepes uz rāviena, bet tam bija nopietns pamats. Tādu mantu nevarēja atrast visā pirtī. Un man liekas tās arī nekad tur nav bijis. Viņi sacīja, ka vajadzējis sūtīt cilvēku uz pilsētas centru, līdz beidzot, pa vairākiem veikaliem meklējot, ziepes sadabūtas. Mums bija jāgaida minūtes divdesmit trīsdesmit. Tas pats iepriekšējā vakarā bija atgadījies viesnīcā. Man šķiet, ka galu galā es šo noslēpumu atrisināju. Ang|i prot ceļot ar ērtībām: viņi ved ziepes līdzi no mājām, bet pārējie ceļotāji tās nelieto.
Katrā viesnīcā, kur apmetamies, mums jāsūta pēc ziepēm tieši tad, kad sākam pārģērbties pusdienām. Ziepes mums ieraksta rēķinā kopā ar svecēm un citiem sīkumiem. Marseļā ražo pusi no brīnišķīgajām tualetes ziepēm, ko mēs patērējam Amerikā, bet marseliešiem pašiem ir tikai bāla, teorētiska nojausma par šo ziepju lietošanu, un to pašu viņi ieguvuši no ceļojumu aprakstiem, gluži tādā pašā veidā, kā uzzinājuši kaut ko par tīriem krekliem, gorillu dzīves īpatnībām un citiem interesantiem tematiem. To rakstot, man neviļus jāatceras nabaga Blihera vēstule viesnīcniekam Parīzē:
Paris, le 7. Juillet.
«Monsieur le Landlord, seri Pourquoi Jūs ne mettez gabaliņu savon guļamistabās? Est-que vous pensez, ka es to nozagšu? La nuit passee Jūs man ierakstījāt rēķinā pour deux chandelles, kad tur bija tikai viena; hier vous avez ierakstījāt avec glace, bet nekā neiedevāt; tout Ies jours Jūs izspēlējāt ar mani kādu jaunu joku, mais vous ne pouvez pas izspēlēt šito savon stiķi otrreiz. Savon nepieciešams de la vie ikvienam, izņemot frančus, et je l'aurai hors de cet hotel vai ari celšu brēku. Esmu visu pateicis. Allons.