Blihers.»
Es uzstājos pret šīs vēstules nosūtīšanu: tā bija tik traki juceklīga, ka viesnīcnieks tajā nesapratīs ne rīta, ne vakara; bet Blihers cerēja — gan jau vecais kodolu izlobīšot no franču teksta un tad sapratīšot ari pārējo.
Blihera franču valoda ir nožēlojama, bet daudz labāk neskan arī ang]u teksti, ar kuriem ik dienu sastopamies Itālijā. Piemēram gribu izmantot prospektu, ko izdevusi viesnīca, kurā droši vien apmetīsimies, kad nokļūsim Komo ezera krastos.
Paziņojums
ŠI viesnīca, kas ir labākā no visām Itālijā un vispriekšzīmīgākā, atrodas skaistā vietā, kur vislabākais skats uz ezeru un tāpat brīnišķīgs skats uz Melzi villu tuvumā, uz Beļģijas karali un Serbelloni. Šī viesnīca nesen paplašināts un piedāvā par pieņemamu cenu visas ērtības svešiem džentlmeņiem, kas grib pavadīt sezonas pie Komo ezera.
Nu, ko teiksiet par šādu paraugu? Viesnīcā ir glīta, maza baznīciņa, kurā tiek algots angļu garīdznieks, lai teiktu spediķus viesiem, kas ierodas no Anglijas un Amerikas, arī šis fakts kroplīgā angļu valodā pieminēts prospektā. Vai jums neliekas, ka pārdrošajam lingvistam, kas sastādīja prospektu, būtu vajadzējis to pirms nosūtīšanas uz tipogrāfiju parādīt kaut vai tam pašam angļu mācītājam?
Šeit Milānā vecā, pussagruvušā baznīcā saglabājies pasaules slavenākās gleznas — Leonardo da Vinči «Svētā vakarēdiena» nožēlojamais vraks. Mēs neesam nemaldīgi mākslas kritiķi, tomēr, protams, aizgājām apskatīt brīnišķīgo gleznu, kas reiz bijusi tik skaista un ko visu laiku mākslas meistari pielūguši, un kas apdziedāta un teiksmās teikta būs mūžīgi mūžam. Taču jau pirmajā acu uzmetienā mums dūrās acīs plakāts, kas pa gabalu oda pēc kroplas angļu valodas. Pārliecinieties paši:
«Bartolomejs (tā ir pirmā figūra pa kreisās rokas pusi no skatītāja) neziņā un šaubās par to, ko domājas esam dzirdējis un par ko viņš grib dzirdēt no paša Kristus un ne no viena cita.»
Jauki, vai ne? Un tālāk aprakstīts Pēteris «niknā un draudīgā stāvoklī strīdēdamies ar Jūdasu Iskariotu».
Atgriezīsimies pie pašas gleznas. «Svētais vakarēdiens» gleznots uz aplupušas sienas mazā baznlciņā, kas senos laikos, man šķiet, bijusi savienota ar galveno baznīcu. Apgleznojums aplupis un saplaisājis visos virzienos, turklāt laika gaitā kļuvis traipains un nosūbējis tumšs, un Napoleona zirgi nospārdījuši kājas gandrīz visiem mācekļiem, kad tie (zirgi, nevis mācekļi) pirms vairāk nekā pusgadsimta bija šeit novietoti.
Es gleznu pazinu uzreiz — Pestītājs ar noliektu galvu sēdēja pašā vidū pie gara, raupja galda, uz kura izbārstīti augļi un trauki, katrā pusē viņam seši mācekļi garos tērpos, nogrimuši sarunās — tā bija glezna, kas trīs gadsimtus bez pārtraukuma kopēta gan gravīrās, gan gleznās. Varbūt nevienam māksliniekam visā pasaulē pēc tam nav pat prātā ienācis uzgleznot svēto vakarēdienu citādi. Pasaule, šķiet, jau sen pārliecinājusies par to, ka neviena cilvēka ģēnijam nav iespējams pārspēt Leonardo da Vinči darbu. Man liekas, gleznotāji to kopēs, kamēr vien acs varēs oriģinālā jel ko saskatīt. Telpā bija uzstādīts kāds ducis molbertu, un mākslinieki pārnesa dižo gleznu uz saviem audekliem. Turpat visapkārt bija izmētātas arī savas piecpadsmit gravīras un litogrāfijas. Un, kā vienmēr, kopijas man patika daudz labāk par oriģinālu — vismaz manai neprašas acij tās likās pārākas. Vienmēr, redzot kādu Rafaela, Rubensa vai Mikelandželo darbu (un mēs tos redzam diendienā), ap tiem ir gleznotāji, kuri tos kopē, un kopijas allaž ir skaistākas. Var jau būt, ka oriģināli bijuši skaisti, kad bija jauni, bet tagad tie gan vairs tādi nav.
Šī glezna ir ap trīsdesmit pēdu gara un desmit vai divpadsmit pēdu augsta, kā man liekas, un figūras gleznotas dabiskā lielumā. Tā ir viena no lielākajām gleznām Eiropā.
Krāsas laika ritumā kļuvušas nespodras, sejas nolobījušās un noberzušās, tajās gandrīz pilnīgi izzudusi izteiksme; mati līdzinās uz sienas izplūdušiem traipiem, un acīs nav dzīvības. Skaidri var atšķirt vienīgi augumus.
Cilvēki šeit sarodas no visas pasaules un slavina meistardarbu. Elpu aizturējuši, pavērtām lūpām, viņi stāv pie gleznas kā apburti un, ja ierunājas, tad vienīgi aprautos, sajūsmas pārpilnos izsaucienos:
— O, brīnišķīgi!
— Kāda izteiksme!
— Kāda grācija kompozīcijā!
— Kāds cēlums!
— Cik nevainojams zīmējums!
— Vienreizējas krāsas!
— Kāda iejūta!
— Cik smalks otas uztriepums!
— Kāds dižums iecerē!
— Brīnums! Brīnums!
Man atliek šos cilvēkus vienīgi apskaust; apskaužu viņu godīgo apbrīnu, ja tā ir godīga, viņu sajūsmu, ja tā ir sajūsma. Nejūtu pret viņiem naidu. Taču tai'pašā laikā man mieru nedod doma: kā viņi var redzēt to, kas nav redzams? Ko jūs domātu par cilvēku, kas, uzlūkodams satrunējušu, aklu, bezzobainu, bakurētainu Kleopatru, iesauktos: «Kāds vienreizējs skaistums! Kāds dvēselīgums! Kāda izteiksme!»? Ko jūs domātu par cilvēku, kas, noraudzīdamies nespodrā, miglainā saulrietā, sacītu: «Kāds cēlums! Kādas izjūtas! Kāda krāsu bagātība!»? Un ko jūs domātu par to cilvēku, kurš ekstāzē vērotu kailu stumbeņu lauku un izdvestu: «Ak dievs, man sirds vai stājas — cik brīnum skaists, lielisks mežs!»?
Jūs nodomātu, ka šiem cilvēkiem piemīt apbrīnojams talants saskatīt to, kā vairs nav. Tieši to es domāju, stāvēdams pie «Svētā vakarēdiena» un noklausīdamies, kā ļaudis slavina brīnumus, skaistumu un meistarību, kas gleznā bija izzuduši jau simt gadu pirms viņu dzimšanas. Mēs varam iedomāties skaistumu, kādā reiz starojusi tagad novecojusi seja; varam, redzot kailus stumbeņus, iztēloties mežu; bet mēs nespējam tieši redzēt to visu, kad tā vairs nav. Esmu ar mieru noticēt, ka pieredzējuša mākslinieka acs spēj noraudzīties «Svētajā vakarēdienā» un no jauna ieraudzīt mirdzumu tur, kur palikusi vairs pavisam niecīga iezīmīte, atdzīvināt niansi, kas izbalējusi, uzburt izteiksmi, kuras sen vairs nav; garā pielabot un piekrāšot, un papildināt nosūbējušo audeklu, līdz pēdīgi visi tēli atspulgo dzīvībā, svaigumā, jā, visā cildenajā skaistumā, kāds tiem piemita tad, kad meistara roka tos radīja. Bet es nespēju radīt šādu brīnumu. Vai šie citi apmeklētāji, kuros nedeg dievišķā dzirksts, patiesi to spēj vai arī vientiesīgā laimē tikai iedomājas to spējam?