Esmu tik daudz par šo gleznu lasījis, ka jūtos apmierināts: reiz taču «Svētais vakarēdiens» bija mākslas brīnums. Bet tas bija pirms trīssimt gadiem.
Mani kaitina dzirdēt cilvēkus tik raiti minam «iejušanos», «izteiksmi», «krāsu toņus» un citus tamlīdzīgus mākslas tehnikas terminus, kas tik eleganti izklausās, ja tos ievij sarunā par glezniecību. Septiņar- pustūkstoš cilvēku vidū neatradīsies neviens, kas pratīs pateikt, ko īsti uzgleznotajai sejai vajadzētu izteikt. Pustūkstoš cilvēku, ieejot tiesas zālē, nejutīsies droši par to, vai tikai nenoturēs kādu nevainīgu zvērināto par to briesmīgo slepkavnieku, kuram spriedīs tiesu. Un tomēr šie paši ļaudis ņemas tērgāt par «izteiksmi» gleznās un to tulkot. Ir kāda veca anekdote par to, kā aktieris Metjūss reiz ņēmies slavēt cilvēka sejas spēju atspoguļot krūtīs slēptās kaislības un jūtas labāk, nekā to spēj mēle.
— Nu,— viņš sacīja,— vērojiet manu seju: ko tā pauž?
— Izmisumu!
— Blēņas. Tā pauž mierīgu padošanos liktenim. Bet tagad?
— Niknumu.
— Nekā! Tā pauda šausmas. Un nu?
— Idiotismu.
— Muļķis! Tā izteic apvaldītu trakumu. Un šī?
— Prieku.
— Pie velna! Katrs pēdīgais stulbenis var pateikt, ka tā ir plānprātības izpausme!
Izteiksme! Cilvēki, kas aukstasinīgi ņemas apgalvot, ka prot iztulkot otra sejas izteiksmi, uzskatītu par nepiedienīgu pašpaļāvību apgalvot, ka prot iztulkot arī hieroglifus uz Luksoras* obeliskiem. Taču īstenībā viņu spēja darīt vienu vai otru ir vienāda. Pavisam nesen man gadījās noklausīties divu ļoti gudru kritiķu spriedumos par Muriljo gleznu «Nevainīgā ieņemšana» (tagad glezna atrodas Seviljas muzejā). Viens sacīja:
— Raugieties — Jaunavas sejā atmirdz tāda ekstāze, tik pilnīga līksme, ka lielākas vairs zemes virsū nevar būti
Otrs atteica:
— Ak, šī brīnišķīgā seja ir tik pazemīga, tik lūdzoša, tā runā skaidrāk par vārdiem: «Man bail, es drebu; es neesmu tā cienīga. Bet lai notiek Tavs prāts! Sargā un balsti savu kalponi!»
Lasītājs šo bildi būs redzējis vai katrā viesistabā; to nav grūti pazīt: Jaunava (pēc dažu domām, vienīgā jaunā un patiesi skaistā vecmeistaru gleznotā Jaunava) stāv augoša mēness sirpī lielā ķerubu barā, un no debesīm lido aizvien jauni klāt; rokas viņa sakrustojusi uz krūtīm, un viņas augšup pavērstajā sejā atstaro debess spožums. Lasītājs var, ja vēlas, jauki pakavēt laiku, mēģinot noteikt, kurš no abiem kritiķu kungiem pareizāk iztulkojis Jaunavas «izteiksmi» un vai vispār kādam no abiem izdevies uzminēt patiesību.
Ikviens, kas pazīst vecmeistarus, sapratīs, cik stipri ir cietis «Svētais vakarēdiens», ja teikšu, ka skatītājam nav iespējams īsti noteikt, vai mācekļi ir ebreji vai itālieši. Šie veco laiku gleznotāji nekad neprata atbrīvoties no savas tautības ietekmes. Itāliešu mākslinieki gleznoja itāliešu Jaunavas, holandieši gleznoja holandiešu Jaunavas, bet franču gleznotāju Svētās Jaunavas bija francūzietes: neviens ne reizes nav Madonnas sejā parādījis to «kaut ko» nenosakāmo, kas liecinātu, ka tā ir jūdu sieviete, vienalga, vai šī Madonna atrodas Ņujorkā, Konstanti- nopolē, Parīzē, Jeruzalemē vai Marokā. Sendviču salās man reiz gadījās redzēt talantīga vācu gleznotāja gravīru, ko viņš bija nokopējis no kāda amerikāņu ilustrētā žurnāla. Tā bija alegorija, kurā attēlots misters Deiviss*, parakstot Dienvidu štatu atdalīšanās aktu vai kādu citu dokumentu. Viņam pār plecu brīdinošā pozā raudzījās Vašingtona rēgs un aizmugures plānā, sniegputenī neskaidri saskatāma, kliboja kareivju vienība konfederātu uniformās, autiem aptītām kājām, bez zābakiem. Tas, protams, norādīja uz Velifordžas nometni. Kopija bija izpildīta precīzi, un tomēr kaut kas nesaskanēja. Ilgi zīmējumu pētījis, beidzot atklāju nesaskanību — miglā tītie kareivji visi bija vācieši. Džefs Deiviss bija vācietis! Pat rēgs bija vācu rēgs! Mākslinieks gluži neapzināti bija gravīrā izpaudis savu tautību. Atklāti sakot, mani mulsina Jānis Kristītājs un viņa ģīmetnes. Francijā es beigu beigās samierinājos ar to, ka viņš bijis francūzis; šeit viņš neapšaubāmi ir itālietis. Un kas vēl? Vai tiešām iespējams, ka Madridē gleznotāji padarīs Jāni Kristītāju par spānieti un Dublinā par īru?
Noīrējām vaļējus ratus un aizbraucām divas jūdzes no Milānas, lai «redzētu atbalsi», kā izteicās mūsu gids. Ceļš bija gludens, gar malām tam auga koki, pletās tīrumi un zaļas pļavas, siltais gaiss bija pilns puķu smaržas. Gleznaini tērptas zemnieku meičas, bariņos no darba nākdamas, smējās, kaut ko mums uzsauca, izaicinoši draiskojās un sajūsmināja mani bez mēra. Mans senlaikus lolotais spriedums bija apstiprinājies. Man allaž licies, ka romantiskās, netīrās zemnieku meičas, par kurām sarakstīts tik daudz dzejoļu, ir skaidrs māns.
Brauciens mums ļoti patika. Tā bija īsta atpūta pēc nogurdinošās slaveno vietu apskates.
Nekā liela mēs necerējām no slavenās atbalss, par kuru gidam neapnika runāt. Sākām pierast pie tā, ka izslavētajos brīnumos galu galā nekā brīnumaina nebija. Tādēļ vēlāk bijām jo patīkamāk pārsteigti, ka gidam nebija izdevies pietiekami izcildināt šo atbalsi.
Piebraucām pie pussagruvušās baložu būdas, kas lepni tika dēvēta par Palaco Simoneti — masīvas tēstu akmeņu celtnes, kur mita noskrandušu itāliešu ģimene. Glīta meitene aizveda mūs pie loga otrajā stāvā, no kurienes varēja pārredzēt no trim pusēm ēku ieskautu pagalmu. Meitene izbāza galvu pa logu un iesaucās. Atbalss atsaucās tik daudz reižu, ka mēs nemaz nepaguvām saskaitīt. Tad viņa paņēma ruporu un iekliedza tajā ašu, skaļu: