Vēlāk mūs moka murgi.
No rīta brokastis, tad ezers.
Vakar man tas nepatika. Man šķita, ka Taho* ezers ir daudz jaukāks. Jāatzīstas tomēr, ka mans spriedums bija, kaut arī ne stipri, tomēr nedaudz maldīgs. Agrāk man vienmēr likās, ka Komo ir milzīga ūdensbļoda, tāds kā Taho, ko no visām pusēm ieslēdz augsti kalni. Tiesa, augstu kalnu žogs tam visapkārt ir, bet pats ezers nav milzu bļoda. Tas ir līkločains kā strauts un tikai ceturtdaļu vai trešdaļu no Misisipi platuma. Nevienā ezera malā nav lēzena krasta — ir vienīgi nebeidzamas kalnu virtenes, kas stāvus iznirst no ūdens un paceļas dažādā augstumā starp tūkstoš un divtūkstoš pēdām. Kraujie krasti apauguši ar kuplu zaļumu, un ik pa gabaliņam krāšņajā lapotnē pamirdz baltas mājas; tās uztupinātas pat uz gleznainām radzēm tūkstoš pēdu virs mūsu galvām.
Tālāk gar ezera krastu jūdzēm skaistas, dārzu un birztalu iekļautas vasarnīcas, gandrīz vai ūdenī, reizēm iebūvētas pašas dabas veidotās nišās uz mežvīniem apaugušām nokarēm; vienīgais satiksmes līdzeklis uz turieni ir laivas. No dažām villām līdz pašam ūdenim ved platas kāpnes ar masīvām mūra balustrādēm, statujām, pasakaini skaisti izrotātas ar mežvīnu un košām puķēm — ne dots, ne ņemts, īsts teātra priekškars, trūkst vienīgi, lai pa kāpnēm lejup pie greznas gondolas kāptu dāmas ar slaidiem vidukļiem un augstpapēžu kurpēs un kavalieri šaurās zīda biksēs, ar spalvu pie cepures.
Komo ezeram lielu burvību piešķir tieši daudzās mājas un dārzi, ar kuriem aplipuši krasti un kalnu kraujas. Villas izskatās tik glītas un mājīgas, un mijkrēslī, kad viss sāk grimt snaudā un pāri ūdenim zogas vakarzvanu dziesma, gandrīz liekas, ka nekur citur pasaulē kā vien šeit pie Komo ezera atrodama tāda dziļa miera apdvesta paradīze.
Pa manu logu šeit Beladžo paveras skats uz otru ezera krastu, kas ir burvīgs kā glezna. Robaina, grambām izvagota klints paceļas tūkstoš astoņsimt pēdu augstumā; pusceļā uz virsotni klints sienā uz neliela ciļņa piemetusies balta kā sniegpārsla baznīciņa, pa gabalu skatoties, ne lielāka par strazdu būri; klints pakājē plešas simtiem apelsīnkoku biržu un dārzu, kuros paslēpušās baltas mājas; ezerā pie krasta allaž līgojas trīs vai četras gondolas, un ezera mirdzošajā spogulī tik spilgti un skaidri atspulgo kalns, baznīciņa, mājas, birzis un gondolas, ka prāts bezmaz liedzas saprast, kur beidzas īstenība un sākas atspīdums!
Skaists ir arī šās gleznas ietvars. Kādu jūdzi tālāk ezerā dziļi iesniedzas birzīm apaudzis zemesrags un atspoguļo ūdens zilgmē pili; pašā vidū laiva pāršķeļ zaigo ūdens virsmu, atstājot aiz sevis garu sliedi kā gaismas staru; fonā kalni, ietinušies mēļā sapņu plīvurā; uz otru pusi tālumā ezeru iežogo haotiska kupolu blīva, zaļas nogāzes un ielejas, un šeit attālums patiesi padara ainavu vēl burvīgāku, jo šajā milzu gleznā saule un mākoņi, un zilākais no debess zilumiem sapludinājis kopā tūkstoš nianšu, un pār to stundu pēc stundas slīd dūmakaina gaisma un ēnas, ietērpjot to skaistumā, kas atspīd no pašām debesīm. Nav šaubu, ka šī ir viskrāšņākā aina, kādu man jelkad gadījies redzēt.
Vakarvakarā skats bija sevišķi skaists — visīstākā glezna. Pretējā krastā sevišķi skaidri ezerā atspoguļojās klinšu radzes, koki un sniegbaltas mājas, un platas gaismas strēles no tālīniem logiem slīdēja pār klusajiem ūdeņiem. Šai pusē, pavisam tuvu, mēnesnīcas izbalinātās lielās villas spīdēja lapu biezoknī, kas melns un bezveidīgs slīga augšējā klintsraga ēnā, bet lejā ezera spogulī līdz pēdējam sīkumam pilnībā atkārtojās noslēpumainā vīzija.
Šodien mēs klaiņojām pa brīnumainu dārzu, kas pieder pie kāda hercoga muižas… bet domāju, ka aprakstu nu būs gana. Man rodas aizdomas, ka šī ir tā vieta, kur dārznieka dēls pievīla Lionas skaistuli, bet skaidri tomēr to nezinu. Jums varbūt gadījies kaut kur sastapties ar šīm vārsmām:
Alpu leja,
no skarbās ārpasaules kalnu pasargāta, kur dzidrai ezeracij krasta mirtes čukst un augļi zeltīti;
kur spoguļojas debesis tik neaizsegtas, vien rožu ēna pieskaroties mulst; pils, paceldama marmorbalto augumu pret debess mūžjbu no lapu vainaga, kas putnu balsīm vīts.
Tas viss ir ļoti jauki, izņemot vārdus par «dzidro» ezeru. Protams, tas ir dzidrāks par daudziem citiem ezeriem, bet cik duļķains ir tā ūdens salīdzinājumā ar brīnum dzidro Taho ezeru! Es šeit runāju par Taho zieme|u krastu, kur mierīgi var saskaitīt, cik zvīņu ir simt astoņdesmit pēdu dziļumā guļošai forelei. Gribēju šo faktu te pārdot par pilnu cenu, bet neizdevās; esmu spiests dot piecdesmit procentu atlaidi. Tad viens otrs vēl būs ar mieru pirkt; varbūt arī lasītājs to ņems pretim ar šādu atlaidi — teiksim, nevis simt astoņdesmit, bet deviņdesmit pēdu dziļumā. Taču ņemiet vērā, ka tā ir uzspiesta cena — tikpat kā šerifa noteikts vērtējums. Runājot personiski par mani, es ne par jotu neatkāpjos no pirmā apgalvojuma, ka šajā ūdenī ar tam īpatnējo optisko palielināšanas spēju var forelei (tādai paprāvai) izskaitīt zvīņas simt astoņdesmit pēdu dziļumā, var ezera dibenā saredzēt katru oli, var pat saskaitīt papīrā saspraustas kniepadatas. Cilvēki stāsta zilus brīnumus par dzidro ūdeni Meksikas līcī pie Akapulko, taču es no pieredzes varu teikt, ka tas nav salīdzināms ar manis minēto. Esmu Taho ezerā makšķerējis foreles un pārbaudītā simt astoņdesmit pēdu dziļumā redzējis, kā foreles piebāž purnu pie ēsmas, redzējis to žaunas atplešamies un savelkamies. Virszemē es tādā attālumā nebūtu varējis saredzēt pat pašas foreles.
Kad garā atgriežos tur un atceros šo cēlo jūru, kas plešas starp sniegotām kalnu virsotnēm seštūkstoš pēdu virs okeāna līmeņa, man no jauna rodas jo cieša pārliecība, ka Komo tai līdzās izskatītos kā izgreznots sīks galminieks līdzās karalim.