Lai posts un nelaime piemeklē mūsu likumdevējus par to, ka gadu gadiem viņi nav pratuši atbrīvot Taho no šīs neskanīgās iesaukas! Taho! Šāds nosaukums neizraisa priekšstatu par kristāliski dzidriem ūdeņiem, par gleznainiem krastiem, par diženumu. Taho — vai tas ir vārds jūrai mākoņos: jūrai, kurai ir pašai savs raksturs, kas citreiz izpaužas svinīgā mierā, citreiz uzbango mežonīgā vētrā; jūrai, kuras karalisko noslēgtību sargā kalnu virkne, kuru virsotnes paceļas deviņus tūkstošus pēdu virs līdzenās pasaules; jūrai, kuras spēks izpaužas it visā, kura visos savos veidos ir skaista, kuras vientuļais diženums ir dievības simbols!
«Taho» tulkojumā nozīmē «sienāži». Tas nozīmē sienāžu zupu. Tas ir indiāņu vārds un raksturīgs indiāņiem. Domā, ka tas ir paijutu, bet varbūt arī «racēju» cilts valodā. Man liekas, ezeram vārdu devuši «racēji», trulie mežoņi, kas cepina savus mirušos tuviniekus, pēc tam iztecinātos cilvēka taukus sajauc ar pelniem, ko iegūst no sadegušajiem kauliem, un darvu, biezā kārtā apziež ar šo sajaukumu galvu, pieri un ausis, tad dodas kalnos, sarīko tur kaķu koncertu un dēvē to par sērošanu. Tādi ir dižciltīgie, kas devuši ezeram vārdu.
Stāsta, ka «Taho» nozīmējot «Sudrabezers», «Kristālūdens» vai «Krītošā lapa». Blēņas! Tas nozīmē sienāžu zupu —«racēju» cilts un arī paijutu iecienītāko ēdienu. Būtu jāizbeidz mūsu praktiskajā laikmetā tērgāt par «indiāņu poēziju», jo tādas nekad nav bijis, izņemot Fenimora Kūpera indiāņus, taču tā ir izmirusi cilts, kādas patiesībā arī nekad nav bijis. Es pazīstu Cildeno Sarkanādaini. Esmu dzīvojis indiāņu apmetnē, bijis kopā ar viņiem uz kara takas, esmu piedalījies viņu medībās — sienāžu medībās; esmu viņiem palīdzējis zagt lopus; esmu klejojis kopā ar viņiem, skalpējis viņus, ēdis viņus brokastīs. Ja vien man būtu iespējams, es apēstu visu viņu sugu.
Taču atkal esmu novirzījies sāņus. Atgriezīšos pie abu ezeru salīdzināšanas. Komo — ja vien šejienieši runā taisnību — ir mazliet dziļāks par Taho. Stāsta, tas esot tūkstoš astoņsimt pēdu dziļš, tomēr tad tam būtu jāizskatās zilākam. Taho vidusdaļā, pēc ģeologu apstiprinātiem datiem, ir tūkstoš piecsimt divdesmit piecas pēdas dziļš. Stāsta, ka kalns, kas atrodas pretī šai pilsētai, esot piectūkstoš pēdu augsts, bet es esmu pārliecināts, ka trīs tūkstoši ir skaidri un godīgi piemeloti. Ezers šajā vietā ir jūdzi plats, un platums nemainās līdz pat tā ziemeļu galam — sešpadsmit jūdžu tālāk; no šejienes līdz tā dienvidu galam, teiksim, piecpadsmit jūdžu, tas, manuprāt, nav platāks par pusjūdzi. Kalnus ar sniegotajām virsotnēm, par ko šeit tik daudz runā, dabū redzēt tikai retumis un vienīgi tālumā — tie ir Alpi. Taho ir desmit līdz piecpadsmit jūdžu plats, un kalni iegrūst ezerā kā mūris. To virsotnēs sniegs saglabājas augu gadu. Ezeram piemīt viena ārkārtīgi dīvaina īpašība: uz tā virsmas nekad nav redzēta ne plēksnīte ledus, kaut gan citi ezeri tajos pašos kalnos, tikai zemāk, kur mēdz būt siltāks, ziemā aizsalst.
Satikt kādu no sava kuģa šādā nomaļā vietā allaž ir patīkami, lai padalītos iespaidos. Mēs vienu šeit sastapām — veco kara veterānu, kas šinī saulainajā zemē meklē mieralaika piedzīvojumus un atpūtu no karagājieniem."
21. NODAĻA
SKAISTAIS LEKO EZERS * PAJŪGĀ PA LAUKIEM * APBRĪNOJAMI SABIEDRISKAIS KUČIERIS * AIZMIGUSI ZEME * ASIŅAINAS SVETVIETAS * PRIESTERU VALSTĪBAS SIRDS » SAISTOŠS VIDUSLAIKU ROMĀNS * ARLEK1NA DZIMTENE * TUVOJAMIES VENECIJAI
Tvaikonī izbraukājāmies pa Lago di Lecco, garām mežonīgiem krastiem, ciemiem un villām, un izkāpām malā Leko pilsētā. Mums teica, ka divu stundu braucienā ar zirgu atrodoties senā Bergamas
1 Kāda Pitsburgas žurnāla redaktors, pulkvedis Dž. Herons Fosters, dziļi cienījams cilvēks. Tagad, kad šī grāmata tiek sagatavota izdošanai, es ar skumjām uzzināju, ka drīz pēc atgriešanās mājās viņš nomiris.— M. T.
pilsēta, un šādā veidā mēs tur nok|ūšot krietni ātrāk, nekā braucot ar vilcienu. Nolīgām vaļējus ratus kopā ar mežonīgu, bļaustīgu kučieri un devāmies ceļā. Brauciens bija brīnišķīgs. Zirgi bija strauji un ceļš ļoti līdzens. Pa kreisi no mums pacēlās klintis, pa labi mirgoja skaistais Leko ezers, un ik pa brīdim uzlija lietus. Pirms devāmies ceļā, kučieris pacēla no ielas apmēram collu garu nosmēķēta cigāra galu un iebāza mutē. Kad viņš to bija apmēram stundu tā noturējis, es nodomāju, ka kristīgas žēlsirdības vārdā vajadzētu viņam piedāvāt uguni. Pastiepu viņam savu tikko aizkūpināto cigāru; viņš to nekavējoties paņēma, iebāza mutē, bet cigārgalu noglabāja kabatāl Man nekad nebija gadījies sastapt tik komunikablu cilvēku. Vismaz nebija gadījies sastapt cilvēku, kas prastu tik nepiespiesti izturēties tik īsu brīdi pēc iepazīšanās.
Tagad mēs ieraudzījām Itāliju zemes iekšienē. Mājas būvētas no pamatīgiem akmeņiem un bieži vien stipri nolaistas. Visvairāk dūrās acīs, ka zemnieki un viņu bērni lielākoties, rokas klēpī salikuši, slaistījās bezdarbībā, bet ēzeļi un vistas pastaigājās pa viesistabu un guļamistabu kā pa savām mājām, un neviens tos nedzina ārā. Pajūgos, kas nesteidzīgi brauca uz tirgu, uz vezuma atlaidušies kučieri siltajā saulē bija iemiguši ciešā miegā. Ik pa trīssimt vai četrsimt jardiem, kā man likās, redzējām ceļmalā kāda svētā attēlu — primitīvu, lielā krustā vai akmens stabā iemūrētu gleznu. Daudzus Pestītāja attēlus varēja uzskatīt par īstām kuriozitātēm. Viņš bija piesists krustā, seja sāpēs pārvērsta. No ērkšķu kroņa sadurstītās pieres, no šķēpa iecirstās brūces sānā, no naglu caururbtajām plaukstām un kāju pēdām, no pātagām šaustās miesas, no katras vietas viņa ķermenī straumēm plūda asinis! Bērnus šāds drausmīgs, atbaidošs skats, manuprāt, var pārbiedēt līdz nāvei. Bez tam efekta pastiprināšanai šajās gleznās bija izmantoti daži visai oriģināli palīglīdzekļi. Visapkārt gleznotajam tēlam bija novietoti īsti, reāli koka, dzelzs vai cita materiāla priekšmeti: riekšava naglu; āmurs naglu iedzīšanai; sūklis ar visu niedri, kur to uzspraust; krūzīte ar etiķi; kāpnes uzkāpšanai krustā; šķēps, ko iedūra Pestītājam sānos. Ērkšķu kronis bija novīts no īstiem ērkšķiem. Dažās baznīcu gleznās Itālijā pat vecmeistaru darbos Pestītājam un Jaunavai galvā uzmaukti apsudraboti vai apzeltīti kroņi, kas pie uzgleznotās galvas piestiprināti ar naglām. Efekts ir tikpat grotesks, cik šāda izdarība nepiedienīga.