Šur tur uz ceļmalas krogu sienām redzējām lielas, nemākulīgas freskas ar svētajiem mocekļiem, kas izskatījās līdzīgi ceļmalas krustos redzētajiem. Tas, ka viņi tik neprasmīgi uzgleznoti, viņu ciešanas droši vien neatviegloja. Mēs atradāmies pašā priesteru valstības sirdī — valstībā, kur valda līksma, garā nabaga, apmierināta neziņa, māņticība, panīkums, nabadzība, slinkums un nebeidzama, trula mazvērtības apziņa. Un mēs kaismīgi izsaucāmies: «Tā šiem ļautiņiem ari vajag!»
Lai priecājas vien kopā ar citiem lopiem, un lai die's pasarg, ka viņus kāds no šādas dzīves gribētu izkustināti Mēs uz šiem svēpētājiem ļaunu prātu neturam.
Braucām cauri neizsakāmi savdabīgām, jocīgām pilsētiņām, kādas mums ij sapņos nebūtu varējušas rādīties, pilsētiņām, kas svēti sargāja senos tikumus un snauda aizgājušu laikmetu sapnī, nespējot pat iedomāties, ka Zeme griežasl Un cilvēkiem, kas tur dzīvo, ir gluži vienalga, vai tā griežas vai stāv uz vietas.
Viņu vienīgā nodarbošanās ir ēst un gulēt, izgulēties un paēst, un mazliet pastrādāt, ja gadās draugs, kas pastāv blakus un pasargā viņus no aizmigšanas. Viņiem par domāšanu nemaksā, viņiem nemaksā par to, lai viņi uztrauktos par pasaules likteni. Viņi nav cienījami ļaudis, nav necik vērts, viņi nav mācīti, gudri un ne ar ko neizceļas, toties visu trulo mūžu viņu krūtīs valda dziļš miers, kas ir pārāks par visu saprašanu! Kā gan cilvēki, kas sevi dēvē par cilvēkiem, spēj tik zemu noslīdēt un tomēr justies laimīgi?
Mēs aiztraucāmies garām daudzām sirmām, vecām viduslaiku pilīm, blīvi apaugušām ar efejām, kas pleta savus zaļos karogus no torņiem un aizsargvaļņu robiem, kur senlaikos bija plīvojuši krustnešu karogi. Kučieris norādīja uz vienu no senlaicīgajiem cietokšņiem un sacīja (es tulkoju):
— Vai redzat lielo dzelzs āķi, kas rēgojas sienā tieši zem sagruvušā torņa augstākā loga?
Mēs atbildējām, ka redzēt no tāda attāluma gan nevaram, bet nešaubāmies, ka āķis tur patiesi ir.
— Nu, raugi,— viņš teica,— ir viena sena leģenda, kas saistās ar to āķi. Pirms turpat septiņsimt gadiem šitā pils piederēja augstdzimuša- jam grāfam Luidži Dženaro Gvido Alfonso di Dženovam …
— Kāds viņam bija uzvārds?— apjautājās Dens.
— Uzvārda viņam nebija. Viņam bija tikai tie vārdi, kurus es nosaucu. Viņa vecāki. ..
— Bija nabadzīgi, bet krietni cilvēki — būs jau labi — sīkumiem nav nozīmes, stāstiet leģendu!
LEĢENDA
Tajos laikos, raugi, visa pasaule bija bez mēra satraukta par Svēto kapu. Visi dižie lēņu kungi Eiropā ieķīlāja savas zemes un stiepa pie augļotājiem sudraba šķīvjus, lai apbruņotu karakalpus un piebiedrotos lielajām kristīgo armijām, un gūtu slavu Svētajos karos. Grāfs Luidži, tāpat kā visi pārējie, sagādāja naudu un vienā jaukā septembra rītā, apbruņojies ar karacirvi un pērkondimdošu kulverīnu, izjāja caur sava donžona šķēpiem un vairogiem, lai vadītu kaujā drosmīgākos kristiešu bandītus, kādi jebkad staigājuši pa Itālijas zemi. Viņam līdzi bija viņa zobens Ekskaliburs. Viņa daiļā grāfiene un mazā meitiņa raudādamas māja viņam ardievas no cietokšņa vaļņa šaujamlūkas, un viņš, sirdij laimīgi pukstot, aizauļoja.
Pa ceļam viņš iebruka kaimiņu barona pilī un ar iegūto laupījumu papildināja savu ekipējumu. Pēc nolīdzināja pili līdz ar zemi, apkāva visu ģimeni un jāja tālāk. Tādi vīri dzīvoja viņos slavenajos bruņinieku laikos. Ak, vai! Tiem laikiem nekad vairs neatgriezties!
Svētajā zemē grāfs Luidži iemantoja dižu slavu. Simt kaujās viņš metās viskarstākajā cīniņā, taču viņa Ekskaliburs vienmēr palīdzēja viņam dzīvam, jebšu bieži vien smagi ievainotam, izkļūt no briesmām. Sīrijas saulē viņa seja garajos pārgājienos iedega tumši brūna; viņš cieta badu un slāpes; viņš smaka cietumos; nīka drausmīgās mēra barakās. Un allaž jo allaž pieminēja savas mīļās mājās palicējas un par to vien domāja, vai viņām tur klājas labi. Taču sirds viņam aizvienam
sacīja: «Turi mierīgu prātu, vai gan tavs brālis nesargā tavu īpašumu!»
* * *
Atnāca un aizgāja četrdesmit divi gadi; Svētajā karā bija izcīnīta uzvara; Gotfrīds valdīja Jeruzalemē — kristiešu karavīri pacēla krusta karogu virs Svētā kapa!
Tuvojās mijkrēšļa stunda. Piecdesmit arlekīnu plīvojošos tērpos gurdi tuvojās pilij, viņi bija kājniekos, un viņu putekļiem klātās drēbes norādīja, ka viņi nākuši tālu ceļu. Viņi panāca kādu zemnieku un apvaicājās, vai varot cerēt, ka šajā pilī viņus kristīgās žēlsirdības vārdā pabaros un dos viņiem pajumti naktij, un vai viņiem varbūt laipnā kārtā atļaus uzstāties ar morālisku izrādi,— jo,— viņi sacīja,— šajā izrādē nav nekā tāda, kas varētu aizvainot vissmalkāko gaumi.
— Žēlīgā debess!— iesaucās zemnieks.— Lūgtin lūdzu, jūsu godība, ejta ar savu ērmu cirku prom no šīs vietas — jo tālāk, jo labāk, tikai nemeklējiet pajumti šamā pilī.