— Par Luidži! Par Luidži! Ohohoho!
— Par Leonardo! Sašķaidiet tos lupatās!
— Ak dievs, ak dievs, mans vīrs!
— Ak dievs, ak dievs, mana sieva!
— Mans tēvs!
— Mana mīļā! (Aina bez vārdiem.)
Grāfs Luidži sasaistīja savam nelietīgajam brālim rokas un kājas. Palestīnas karalaukos ievingrinātajiem karavīriem bija tīrā izprieca sakapāt neveiklos bruņukalpus kotletēs un bifštekos. Uzvara bija pilnīga. Valdīja vispārēja laime. Visi bruņinieki apprecēja meitu. Līk&me. Mielasts! Finis!
— Bet ko viņi izdarīja ar nelietīgo brāli?
— O, neko sevišķu — tikai pakāra uz lielā āķa. Aiz zoda.
— Aiz kā?
— Izdūra āķi caur žaunām un muti.
— Un atstāja tur karājamies?
— Gadus divus.
— Un … un viņš ir beigts?
— Kopš seši simtrpiecdesmit gadiem vai apmēram uz to pusi.
— Varena leģenda — vareni melots -— brauc tālāk!
Seno cietokšņa pilsētu Bergamu ar slaveno vēsturi mēs sasniedzām apmēram trīsceturtdaļstundas pirms vilciena atiešanas. Pilsētā ir apmēram četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju, un ievērojama tā galvenokārt kā Arlekīna dzimtā pilsēta. Kad uzzinājām to, kučiera stāstītā leģenda mūsu acīs kļuva vēl interesantāka.
Atpūtušies un ieturējuši azaidu, iekāpām vilcienā laimīgi un apmierināti. Neaizkavēšos ar skaistā Gardi ezera attēlošanu, nestāstīšu arī par pili, kas savā akmens klēpī glabā tik sensenus noslēpumus, ka pat teiksmas līdz tiem nesniedzas; nerakstīšu ne par apkārtējiem karaliskajiem kalniem, kas izdaiļo apkārtni, ne par Paduju un dižciltīgo Veronu, par tās Montekiem un Kapuletiem, par tās slavenajiem balkoniem, par Romeo un Džuljetas kapu un visu pārējo, bet steigšos tieši uz seno pilsētu, kas iznira no jūras, steigšos pie Adriatika atraitnēs palikušās jaunuves.* Mēs braucām ļoti, ļoti ilgi. Taču pievakarē, kad klusēdami un gandrīz neapjēgdami, kur atrodamies, bijām iegrimuši rāmā apcerē, kas vienmēr seko dedzīgām pārrunām, kāds pēkšņi iesaucās:
VENĒCIJA!
Un patiesi — kādu līgu no mums rāmās jūras ietvarā cienīgi gulēja liela pilsēta, un tās smailes, kupolus un zvanu torņus zeltīja dūmakains saulriets.
22. NODAĻA
NAKTS VENĒCIJĀ * JAUTRAIS GONDOLJERS * SVĒTKI MENESNICA * VENECIJAS IEVĒROJAMĀKĀS VIETAS * AIZMIRSTA REPUBLIKU MĀTE
Šī Venēcija, kas gandrīz četrpadsmit gadsimtu bija augstmanīga, neuzvarama republika, kuras armijas iemantoja slavu, lai cīnījās, kur cīnīdamās, kuras flotes valdīja pār jūrām, bet tirdzniecības kuģi,
burām balojot vistālākajos okeānos, pārveda mājās preces no visām pasaules malām, ir pagrimusi nabadzībā, neziņā un melanholiskā nīkulībā. Pirms sešsimt gadiem Venēcija bija tirdzniecības vienvald- niece; lielākais tirdzniecības centrs, sadales punkts, no kura milzum plašā tirgošanās ar Austrumiem izpletās pa visu Rietumu pasauli. Tagad osta pamesta un bāra, noliktavas stāv tukšas, bet tirdzniecības kuģi pazuduši, no armijām un flotēm palikušas vairs tikai atmiņas. Slava mirusi, un līdz ar lielmanību sagruvušas arī kuģu būvētavas un pilis; Venēcija iegūlusi sasmakušās lagūnās, nabadzībā pagrimusi, visas pasaules aizmirsta. Uzplaukuma dienās tā pārvaldīja puspasaules tirdzniecību, ar varenā pirksta mājienu izšķīra veselu tautu labklājību vai postu, bet tagad tās pilsoņi ir pazemīgākie starp pazemīgajiem šai pasaulē — pārdod skolas skuķiem un bērniem stikla krellītes, sīklieti- ņas un lētas rotas.
Senā Republiku Māte vairs tik tikko noder par tematu tūristu nenopietnām sarunām vai tukšai pļāpībai. Gandrīz kā svētuma zaimošana šķiet saārdīt senās romantikas mirdzumu, kas mums to rāda no tālienes it kā cauri krāsainai dūmakai, noslēpjot mūsu skatienam tās sabrukumu un nabadzību. Īstenībā vajadzētu novērsties no tās skrandām, posta un pazemojuma un atcerēties vienīgi dienas, kad tā nogremdēja Kārļa Lielā kuģus*, kad pieveica Fridrihu Barbarosu* un lepnā plīvā pacēla uzvaras karogus virs Konstantinopoles mūriem.*
Venēciju mēs sasniedzām astoņos vakarā un iekāpām zārkā, kas piederēja Grand Hdtel d'Europe. Tas tiešām vairāk atgādināja zārku nekā jebko citu, bet, precīzi izsakoties, tā bija gondola. Šī tātad ir leģendārā Venēcijas gondola — burvju laiva, kurā seno laiku augstdzi- mušie kavalieri slīdēja pa mēnesnīcas apmirdzētajiem kanālu ūdeņiem, ar mīlas daiļrunīgo skatienu vērdamies patriciešu skaistuļu ilgu pilnajās acīs, kamēr zīda kamzolī tērptais līksmais gondoljers, viegliem pirkstiem skardams ģitāras stīgas, dziedāja tā, kā dziedāt spēj vienīgi gondoljers. Šī tātad ir slavenā gondola, un tas — krāšņi tērptais gondoljers! Gondolas vietā melna, ietrunējusi kanu ar sēru baldahīnu vidū, bet gondoljers — kraupains baskājis, kas apskatei atklājis tādas sava tērpa sastāvdaļas, ko bikli vajadzētu slēpt no svešām acīm. Drīz vien, pagriezies ap stūri un ieslidinājis savu katafalku drūmā grāvī, kas aizstiepās starp divām garām augstu, apdzīvošanai absolūti nepiemērotu namu rindām, līksmais gondoljers, palikdams uzticīgs savas cunftes tradīcijām, sāka dziedāt. Brītiņu es cietos, tad tomēr neizturēju un teicu:
— Paklau, Rodrigo Gonsales Mikelandželo, es esmu svētceļnieks un svešzemnieks turklāt, bet plosīt manas ausis ar tādām gaudām gan neļaušu. Ja tu tādā garā turpināsi, tad viens no mums ielidos ūdenī. Pietiek ar to, ka uz visiem laikiem iziris mans sapnis par Venēciju, par romantisko gondolu un krāšņo gondoljeru; bet tālāk šis graujošais process turpināties nedrīkst; es, lai arī pret savu gribu, samierināšos ar šo zārku un jaušu tev plivināt balto padošanās karogu, ja tev tā tīk, bet ar šo pašu izsaku asinīm izpērkamu draudu: tev nebūs dziedāt! Tai mirklī, kad tu atkal iegaudosies, tu pārlidosi pār bortu!