Man jau sāka nešaubīgi likties, ka senā dziesmu un teiksmu Venēcija pazudusi uz visiem laikiem. Taču biju pārsteidzies. Pēc dažām minūtēm ieslīdējām Lielajā Kanālā, un maigajā mēnessgaismā no jauna atmodās apdziedātā, romantiskā Venēcija. Kanāla labajā krastā garās rindās staltojās dižas marmora pilis; gondolas aši šaudījās šurp un turp, piepeši nozuzdamas neredzamās vārtu velvēs un šķērskanālos; masīvu akmens tiltu ēnas krita pār vizošajiem viļņiem. Visapkārt virmoja dzīvība un kustība, un tomēr visur valdīja dīvains, zaglīgs klusums, kas šķitās slēpjam mīlnieku un slepkavnieku darbus; un drūmās, vecās republikas ēkas, pa pusei mēnesnīcas apspīdētas, pa pusei noslēpumainā tumsā iegrimušas, arī tagad likās slepeni vērojam tieši šos darbus. Pāri ūdeņiem plūda mūzikas skaņas, un Venēcija atkal atradās savā vietā.
Aina bija burvīga — liega, sapņaina, skaista. Bet kas gan bija šī Venēcija salīdzinājumā ar Venēciju pusnaktī! Nekas. Mēs tur iegadījā- mies svētkos, lielos svētkos par godu kādam svētajam, kurš pirms trīssimt gadiem bija palīdzējis Venēcijā apturēt holeras epidēmiju, un tagad visa Venēcija bija uz ūdeņiem. Svētki bija sevišķi krāšņi — venēcieši nezināja, cik drīz viņiem atkal varbūt ievajadzēsies svētā palīdzības, jo arī pašlaik holeras epidēmija pletās plašumā. Tovakar lielajā ūdens klajā — apmēram trešdaļjūdzi platā un divas jūdzes garā — bija sabraukušas divtūkstoš gondolas, un katrā dega pa divi, pa desmit, pa divdesmit un trīsdesmit krāsainu lukturīšu un sēdēja vismaz četri cilvēki, bet citā vai vesels ducis. Cik tālu vien skatiens sniedzās, cits pie cita ņirbēja krāsaini gaismekļi — kā milzu dārzs ar raibum raibām puķēm, tikai šie ziedi nestāvēja mierā; tie nemitīgi slīdēja šurp un turp, jaucās juku jukām un vilināt vilināja ar acīm izsekot to kustības rakstu labirintam. Brīžiem gaisā izšautas raķetes spilgtā sarkanā, zaļā un zilganā atblāzma spoži apgaismoja visas apkārtējās laivas. Katra gondola, kas aizpeldēja mums garām ar augstu uzkarinātajiem lukturīšiem pusmēness, piramīdas vai bumbas veidā, kuri viesa gaismu apakšā sēdētāju jaunajās, daiļajās sejās, bija vesela glezna; tikpat burvīgi skaista glezna bija uguņu atspulgs — neskaitāmu uguņu slaidā, daudzkrāsainā, viļņu izlocītā, sagrozītā atmirdza ūdenī. Daudzi jaunu dāmu un kungu pulciņi bija skaisti izrotājuši savas greznās gondolas, kur ieturēja vakariņas, neaizmirsuši paņemt braucienā līdzi apkalpošanai frakotus sulaiņus ar baltiem kaklautiem; galdi bija klāti kā kāzu mielastam. Šajās laivās mirdzēja dārgas lampas no viņu viesistabām, no turienes, man šķiet, bija arī zīda un mežģīņu aizkari. Šinīs gondolās netrūka ne ģitāru, ne klavesīnu, jaunie ļaudis spēlēja operu mūziku un dziedāja ārijas, bet viņiem visapkārt, lai skatītos un klausītos, drūzmējās plebeji no priekšpilsētām un nomaļu kanāliem papīra lukturīšiem apkarinātās gondolās.
Mūzika skanēja visur — kori, stīgu orķestri, pūtēju orķestri, flautas — itin viss. Mani tā bija ielenkusi, no visām pusēm ieslēgusi mūzika, krāšņums un skaistums, tā pārņēmusi kopīgās ainas gaisotne, ka ari pats uzņēmu dziesmiņu. Taču, kad pamanīju, ka pārējās gondolas atvirzās nostāk un mans gondoljers taisās mesties pār bortu, es apklusu.
Svētki bija lieliski. Tie turpinājās līdz rīta gaismai, un es nekad nebiju juties tik brīnišķīgi kā visu šo nakti.
Cik jocīga veca pilsēta gan ir šī Adrijas jūras karaliene! Šauras ieliņas, milzīgas, drūmas gadsimtu miklumā nomelnējušas un daļēji ūdenī iegrimušas marmora pilis; neviena sauszemes plankumiņa; kurp acs vēršas,— nevienas ietves, kas būtu šā vārda vērts; tiklīdz iedomājaties apmeklēt baznīcu, teātri vai restorānu, jāizsauc gondola. īsta paradīze kropļiem, jo kājas cilvēkam šeit patiesi nav vajazīgas.
Pirmajās dienās es neviļus jutos kā palu pārpludinātā Arkanzasas mazpilsētā, jo arī šeit stāvošais ūdens paceļas līdz pašām namdurvīm, laivas cita pie citas piesietas tieši zem logiem vai šaudās uz priekšu un atpakaļ pa šķērskanāliem un sānkanāliem, un es neparko nespēju atbrīvoties no iespaida, ka tie ir pavasara pali, ka pēc pāris nedēļām ūdens nokritīsies un atstās dubļainas palu pēdas uz mājām, bet ielas mirks dūksnainos dubļos un būs piemētātas ar dažādu drazu.
Gaišā dienā Venēcija nav diezcik pievilcīga, bet naktī žēlsirdīgajā mēnessgaismā mitruma notraipītās pilis no jauna uzzied baltas, apdru- pušās skulptūras paslēpjas ēnā, un senā pilsēta atkal ietērpjas karaliskajā diženumā, kāds tai piemita pirms piecsimt gadiem. Tad nav grūti iztēlē ieraudzīt klusajos kanālos staltus kavalierus ar lepnu spalvu rotātās cepurēs un daiļas dāmas, kaftānos un smailpurnu kurpēs tērpušos šeilokus, kuri Venēcijas tirgoņiem aizdeva naudu, par ķīlu pieprasot bagātās galeras, Otello un Dezdemonu, Jago un Rodrigo, cēlās flotiles un uzvarām vainagotus leģionārus, kas atgriežas no kara. Nodevīgajā saules gaismā mēs Venēciju redzam sabrukušu, nabadzībā pagrimušu, bez tirdznieciskās rosmes — aizmirstu un nenozīmīgu. Taču mēnesnīcā tās diženības četrpadsmit gadsimti no jauna uzvēdī slavu, un tā atkal ir lepnākā valsts pasaulē.
Stāv jūras klaidā brinumpilsēta, kur paisums paceļ ielas, šķērsielas un atplūds atsedz marmorpilis tā, ka jūras zāles redz, kas aug uz tām. Nevienas pēdu mītas lakas nav, kas ved pils vārtos! Ceļš pār ūdeņiem, bet neredzams: mēs, atstājuši zemi, drīz kā kuģinieki stūrējām, ikbrīd no vienas ielas otrā veroties, kā sapnī slīdot, garām kupoliem kā mošejām, un cildiem portikiem, un pieminekļiem staltiem debess zilgmē; gar greznu namu rindām, kuru vaigs vēl seno slavu staro, lai gan laiks ir dažai pilij pieskāries, tak šķiet, ka tāpēc vien, lai vēl i tagad viedam, cik dižens bijis celtnieks mākslinieks.*