Ko vispirmām kārtām apskatīt Venēcijā? Protams, Nopūtu tiltu un katedrāli, tad plašo Sv. Marka laukumu, Bronzas zirgus un slaveno Sv. Marka lauvu.
Mēs gribējām iet uz Nopūtu tiltu, bet nokļuvām vispirms Dodžu pilī, ēkā, kurai, gluži dabiski, pieder ievērojama vieta Venēcijas poēzijā un teiksmās. Senās republikas Senāta zālē mums nogura acis, skatot akriem Tintoreto un Paolo Veronezes vēsturiskās gleznas, taču tajās mūs nekas sevišķi neaizkustināja, izņemot vienu lietu, kas stipri satrauc visus ārzemniekus, proti, melns četrstūris portretu galerijas vidū. Visapkārt lielajai zālei pie sienām garā rindā izvietotas Venēcijas dodžu ģīmetnes (godājami sirmgalvji garām, baltām bārdām, jo no trīssimt senatoriem, kas kandidēja uz augsto amatu, par dodžu parasti ievēlēja visvecāko) un zem katra portreta cildinošs paraksts, līdz nonākam pie tās vietas, kur vajadzētu atrasties Marino Faļjeri* ģīmetnei, bet šī vieta ir tukša un melna, izņemot īso piezīmi, ka nodevējs par savu noziegumu sodīts ar nāvi. Man šķiet gaužām nežēlīgi turēt pie sienas šo apkaunojošo uzrakstu, kad tas nabags guļ kapā jau piecsimt gadu.
Gigantu kāpņu augšējā laukumiņā, kur nocirta galvu nodevējam Marino Faļjeri un kur senajos laikos kronēja dodžus, mums parādīja akmens sienā divas šauras spraugas, divas šķietami nevainīgas, nenozīmīgas spraugas, kam nezinātājs nemūžam nepievērstu uzmanību, taču tās bija drausmīgās Lauvu rīkles! Galvu vairs nebija (tās nocirta franči, kad bija okupējuši Venēciju)*, bet šīs bija rīkles, pa kurām daudzkārt nakts melnumā, ienaidnieka rokas sūtīta, slepeni lejup noslīdēja anonīma apsūdzība, kuras dēļ dažam labam nevainīgam cilvēkam pēc tam vajadzēja pāriet pār Nopūtu tiltu un kāpt lejā kazemātā, kurā ieejot nevienam vairs nebija cerības jel kad vēl ieraudzīt saules gaismu. Tas notika tajās senajās dienās, kad Venēcijā valdīja tikai patricieši — vienkāršajai tautai vēlēšanās balsstiesību nebija un nebija arī nekādu citu tiesību. Pilsētā bija pusotra tūkstoša patriciešu; no tiem izvēlēja trīssimt senatorus; no senatoriem izvēlēja dodžu un Desmitu padomi, bet Desmitu padome aizklātā balsošanā izvēlēja Triju padomi. Tie visi bija valdības spiegi, un arī katrs spiegs tika savukārt izspiegots. Cilvēki Venēcijā sarunājās klusu, neviens neuzticējās kaimiņam, dažkārt pat brālim. Neviena dzīva dvēsele nezināja Triju padomes sastāvu — to nezināja pat senāts, to nezināja pat dodžs; baismā tribunāla locekļi satikās naktī, slepenā telpā, maskās, un no galvas līdz kājām ģērbušies sarkanos, garos tērpos un nepazina cits citu, ja nu vienīgi pēc balss. Viņu uzdevums bija piespriest sodu par smagiem politiskiem noziegumiem, un viņu spriedums nebija pārsūdzams. Pietika ar vienu galvas mājienu bendem. Nāvei nolemto aizveda uz īpašu zāli, bet no turienes pa gaiteni līdz aizsegtajam Nopūtu tiltam, pāri tam uz kazemātu un nāvi. Šā gājiena laikā viņu dabūja redzēt vienīgi viņa pavadonis. Ja tajos laikos kādam bija ienaidnieks, tad visgudrāk bija iemest Lauvas mutē Triju padomei adresētu zīmīti ar šādu saturu: «Šim cilvēkam prātā sazvērestība pret valdību.» Ja arī drausmīgais triumvirāts neatrada apsūdzībai nekādus pierādījumus, tad deviņos no desmit gadījumiem apsūdzēto tomēr notiesāja, pamatojoties uz to, ka viņš ir īpaši bīstams nelietis, ja sazvērestība tik viltīgi izdomāta, ka to nav iespējams atklāt. Nebija gaidāms, ka tajos nežēlīgajos laikos maskēti tiesneši un maskēti bendes, kuru rokās bija neierobežota vara un kuru spriedums nebija pārsūdzams, būtu ar mieru apžēlot cilvēkus, ko turēja aizdomās, kaut arī nespēja pierādīt viņu vainu.
Izgājām cauri Desmitu padomes zālei un iegājām ellei līdzīgajā Triju padomes alā.
Tur vēl joprojām atradās galds, pie kura viņi bija sēdējuši, saglabājušās ari plātnes, uz kurām bija stāvējuši maskās tērptie inkvizitori un bendes — sastinguši, klusējot, līdz saņēma asiņaino pavēli, un, ne vārda nebilduši, kā daždien nepielūdzamas mašīnas, kas viņi īstenībā arī bija, ņēmās to izpildīt. Freskas uz sienām bija šai vietai ārkārtīgi piemērotas. Visos pārējos pils salonos, gaiteņos un lielajās parādes zālēs sienas un griesti bija spoži zeltīti un bagātīgi rotāti ar skaistiem reljefiem un galantām gleznām, kas atainoja Venēcijas uzvaras, venēciešu sūtņus citzemju galmos, tur ienācēju svētsvinīgi sveica Svētās Jaunavas un Pestītāja attēli, dažādi svētie gleznās sludināja mieru zemes virsū, bet šeit drausmīgā pretmetā bija vienīgi gleznas, kurā- atainota nāve un neizsakāmas ciešanas: kas vēl bija dzīvs, tapa nežēlīgi spīdzināts, kas pagalam, tas gulēja, asinīm noplūdis, sakropļots, ar nāves mokās pārvērstu seju!
No pils līdz drausmīgajam cietumam ir tikai viens solis — pār šauro kanālu, kas šķir vienu no otra, gandrīz var pārlēkt. Smagnējais Nopūtu tilts šķērso kanālu otrā stāva augstumā; tiltu sedz tunelis — cilvēks, kas pa to iet, nav redzams. Tilts ir gareniski sadalīts divos koridoros: pa vienu gāja tie, kam bija piespriests viegls sods, bet pa otru gurdi vilkās nelaimīgie, kuriem Triju padome bija piespriedusi ilgas mokas un pilnīgu aizmirstību vai arī ātru, noslēpumā tītu nāvi. Apakšā zem ūdens līmeņa mums kvēpstošu lukturu gaismā parādīja miklās kameras ar biezajiem mūriem, kurās daudzu lepnu patriciešu mūžu lēnām saēda gadiem ilgas ciešanas galējā vientulībā — bez gaisa, bez gaismas, bez grāmatām; tur viņi nonīka kaili, neskūti, nesukāti, kukaiņu apsēsti; mēle aizmirsa savu uzdevumu, jo nebija neviena, ar ko sarunāties; dienu un nakšu skaits sajuka, viss nogrima vienā mūžīgā naktī, kur itin nekas nenotika: cietumnieks bija atšķirts no visām pazīstamajām, līksmajām dzīves skaņām, aprakts kapa klusumā; savu bezspēcīgo draugu aizmirsts uz visiem laikiem — gan pats, gan viņa neizzināmais liktenis, līdz beidzot zūd atmiņa, un viņš vairs nezina, kas viņš tāds, kā šeit nokļuvis; bez domām un saprāta, viņš apēd maizi un izdzer ūdeni, ko kamerā iestumj neredzamas rokas, neapgrūtina vairs salauzto garu ar cerībām, bailēm un ilgām pēc brīvības; negrebj vairs sienā veltīgas lūgšanas un apsūdzības liktenim, jo neviens, ari viņš pats, nevar tās izlasīt, un pamazām iegrimst bezcerību apātijā, plānprātībā, ā-rprātā! Šīs sienas varētu izstāstīt daudz bēdīgu stāstu, ja prastu runāt. »