Priekšgals izrotāts ar tērauda seksti, pie kuras piestiprināts kaujascir- vis, kas draud pāršķelt garām braucošās laivas uz pusēm, taču tas nekad netiek darīts. Gondolas nokrāsotas melnas, jo Venēcijas ziedu- laiku zenītā tās dažkārt kļuva pārāk greznas, un senāts izdeva pavēli, ka šāda plātīšanās jāizbeidz, ka gondolām jābūt svinīgi melnām un bez jebkāda rotājuma. Ja mums izdotos uzzināt īsto patiesību, tad droši « vien noskaidrotos, ka bagātie plebeji sāka pārāk vīzdegunīgi dižoties patriciešu priekšā Lielajā Kanālā un bija nepieciešams bargs aizliegums, lai viņiem norādītu robežas. Aiz cieņas pret slaveno pagātni drūmā tradīcija palikusi spēkā vēl šobaltdien, kaut arī likums savu spēku jau sen zaudējis. Lai tad tā arī paliek. Melns ir sēru krāsa. Venēcija sēro.
Laivas pakaļgals ir nosegts, uz tā stāv gondoljers. Viņam ir viens pats airis — gara kārts ar" lāpstveida galu, jo viņš stāv gandrīz nesaliecies. Virs labā borta planšīra piestiprināts pusotras pēdas garš koka mietiņš ar diviem izliekumiem vienā un vienu izliekumu otrā pusē. Pret mietiņu gondoljers atspiež irkli, maina to pēc vajadzības, pārlikdams to uz mietiņa otru pusi un iemaukdams kādā no izliekumiem atkarībā no tā, uz kuru pusi laiva jāpagriež, un es nevaru vien noskatīties un nobrīnīties, kā viņam izdodas padot laivu atpakaļ, nobremzēt, šauties taisni uz priekšu vai strauji pagriezties ap stūri tā, lai airis neizrautos no seklās iedobes. Man šķiet, ka es vairāk interesējos par gondoljeru apbrīnojamo māku nekā par skulptūrām rotātajām pilīm, kurām slīdam garām. Dažkārt viņš pagriež laivu tik cieši ap stūri vai par mata platumu no citas gondolas, ka man, kā mēdz teikt bērni, uzmetas zosāda, gluži kā cilvēkam, kam garām braucoši rati aizķer elkoni. Bet viņam viss līdz pēdējam sīkumam aprēķināts, un viņš lavierē pā Brodvejam līdzīgo satiksmes mudžekli ar pieredzējuša kučiera vieglo roku. Viņš nekad nekļūdās.
Reizēm mēs traucamies pa lielajiem kanāliem tik strauji, ka tikko atliek laika pamest īsus skatienus parādes durvīs, turpretī pa tumšiem
šķērskanāliem pilsētas nomalēs slīdam svinīgi, kā jau piedienas klusumā, pelējuma smakā, stāvošajos, ar aļģēm aizaugušajos ūdeņos, neapdzīvotu māju tuvumā un vispārējā pamirušajā pamestībā, kur var nodoties nopietnai apcerei.
Gondoljers tomēr ir gleznains, kaut arī nav tērpies atlasa kamzolī, ar spalvu rotātu cepuri galvā un šaurām zīda biksēm kājās. Viņa izturēšanās ir lepna; viņš ir viegls un kustīgs, visas kustības viņam graciozas. Kad viņa garā laiva un skaistais augums uz paaugstinājuma laivas pakaļgalā pagriezti pret vakara debesīm, izveidojas svešzemnieka acīm neparasta un tīkama aina.
Spilvenos atlaidušies, aizkarus atvilkuši, sēžam kajītē un smēķējam vai arī noskatāmies uz garām slīdošajām laivām, namiem, tiltiem, cilvēkiem un jūtamies daudz labāk nekā mājās, kratīdamies ratos pa apaļajiem bruģakmeņiem. Šī ir maigākā, tīkamākā pārvietošanās iespēja, kādu jebkad esam pazinuši.
Tomēr liekas dīvaini, ļoti dīvaini — redzēt, ka laivu izmanto kā privātu pajūgu. Noskatāmies, kā komersanti iznāk pa parādes durvīm, iekāpj gondolā gluži kā omnibusā un aizbrauc uz savu kantori.
Redzam jaunas dāmas stāvam pie namdurvīm, atvadoties saskūpstāmies, pavēdinām vēdekļus un sakām: «Atnāc labi drīz, katrā ziņā atnāc, tu esi mūs pavisam aizmirsusi. Māte mirst vai nost, kā grib tevi redzēt — mēs taču nupat pārvācāmies uz jauno māju — tur ir tik burvīgi! Pasts un baznīca tik tuvu — un Jauno kristīgo vīriešu apvienība arī; mums ir brīnišķīgas makšķerēšanas vietas, sētas pusē mēs rīkojam lādas sacensības peldēšanā — o, tev katrā ziņā jāat- brauc — turklāt iznāk tik tuvu, un, ja tu vēl brauktu taisni gar Sv. Marku un caur Nopūtu tiltu, tad taisni ārā uz Santa Maria dei Frari baznīcu, pēc tam iebrauktu Lielajā Kanālā, kur taču nemaz nav straumes .. .— atbrauc gan, Sallimarija, uz redzīti, uz redzīti!» Un tad mazā liekule notipina pa kāpnēm, ielec gondolā un klusītēm nopurpina: «Neciešamā vecmeita, jācer, ka viņa neatbrauks!» un aizslīd; bet otra jaunkundze, pirms aizcērt durvis, noteic: «Paldies dievam, tas nu būtu pārciests, bet laikam jau nebūs glābiņa, vajadzēs vien aizbraukt pie tās pļāpukules.» Cilvēki ir vienādi visā pasaulē. Mēs redzam biklu jaunekli ar nesen sadīgušām ūsiņām, kupliem matiem, trūcīgām smadzenītēm, elegantu uzvalku mugurā piebraucam pie viņas tēva mājas, norīkojam kučieri piestāt un pagaidīt, bet tad saskrienamies ar «veco kungu» uz paša sliekšņa, dzirdam viņu apjautājamies, kurā ielā atrodas Jaunā britu banka, it kā tas būtu īstais iemesls, kura dēļ viņš te gadījies… tad redzam viņu ielecam atpakaļ gondolā un aizbraucam. Izbiedētā sirds saskrējusi papēžos! Bet tad pamanām viņu atgriežamies un pa aizkaru spraudziņu noskatāmies, kā pazūd «vecā kunga» gondola; tai pašā mirklī pa durvīm izskrien viņa Zuzanna, notrillina veselu āriju itālisku mīļvārdiņu un kopā ar viņu aizvizinās pa ūdens alejām Rialto virzienā.
Redzam dāmas, kas visparastākajā kārtā dodas iepirkties, redzam tās slīdam no ielas ielā, no veikala uz veikalu, gluži tāpat kā visur citur pasaulē. Taču šeit viņas nevis personisko karieti, bet gan gondolu atstāj pie stūra pāris stundu pagaidīt, kamēr pašas liks laipnajiem, jaunajiem pārdevējiem izcelt no plauktiem tonnām zīda, samta un antīkā muarē auduma, un citas tamlīdzīgas preces; pēc tam viņas nopērk paciņu kniepadatu un iras tālāk atbalstīt kādu citu tirdzniecības firmu. Pirkumu viņas pēc jaukā, vecā paraduma allaž liek piegādāt mājās. Cilvēka daba ir un paliek gaužām vienāda visā pasaulē; un, kad redzu, kā venēciešu dāma ieiet veikalā, nopērk zilu lentīti desmit centu vērtībā un liek to nogādāt viņai uz mājam liellaiva, tad man šķiet, ka atrodos savā mīļajā dzimtajā pusē. Ai, tieši šie cilvēciskie sīkumi svešajās zemēs spēj aizkustināt līdz asarām.