Redzam mazas meitenītes un puisēnus aukļu pavadībā dodamies ieelpot svaigu gaisu. Redzam veselas ģimenes, svētdienas drānās ģērbušās, ar lūgsnu grāmatām un rožukroņiem rokā iekāpjam gondolā un aizslīdam uz baznīcu. Un pusnaktī redzam atveramies teātru durvis un izlaižam laukā veselu spietu jautru, jaunu, skaistu cilvēku; dzirdam gondolu kučieru saucienus, vērojam nepacietīgos pasažierus salecam laivās un laivas aiztraucamies pa mēness apspīdētajiem kanāliem; redzam tās citu pēc citas pazūdam šķērsielās; līdz mums atlido tālīni smiekli un atvadu vārdi; kad šis dīvainais karnevāls beidzies, mums paliek vairs tikai vientuļš vizoša ūdens klajš, majestātiskās celtnes, melnum melnas ēnas, mēnesnīcā iznirstošas ērmīgas akmens sejas, pamesti tilti un nekustīgas, noenkurotas laivas. Un pāri visam klājas noslēpumainais, zaglīgais klusums, kas tik brīnišķīgi piedienas vecajai, sapņos iegrimušajai Venēcijai.
Esam ar savu gondolu bijuši gandrīz visur. Esam sapirkušies stikla krelles un atklātnes veikalos un vaska svecītes Sv. Marka laukumā. Par laukumu jāstāsta īpaši. Vakaros lielajā laukumā sanāk vai visa Venēcija. Laukuma vidū spēlē militāri orķestri, gar abām malām neskaitāmos pāros pastaigājas dāmas un kungi; veseliem bariem viņi plūst uz vecās katedrāles pusi pie slavenā torņa, kura galā uzstatīts Sv. Marka Spārnotais lauva, tad dodas tālāk, kur piesietas laivas; citas laivas tikpat lielā skaitā piestāj pie laukuma, un jaunie atbraucēji piebiedrojas lielajam staigātāju baram. Starp promenādi un ietvēm pie maziem galdiņiem cilvēki sasēduši simtu simtiem, smēķē, ēd granītu (tas ir saldējuma tuvs radinieks); uz ietvēm daudzi dara to pašu. Veikalu skatlogi lielo namu apakšstavos trijās laukuma pusēs spoži apgaismoti, gaisu pilda mūzikas skaņas un jautras balsis: kopaina ir tik spilgta, dzīvīga un līksmes pārpilna, ka nekā vairāk nevar vēlēties. Mums tas viss varen patīk. Daudzas jaunās sievietes ir izcili glītas un ģērbjas ar izsmalcinātu gaumi. Mēs pamazām un ar lielu piepūli radināmies pie sliktām manierēm, mācāmies skatīties viņām tieši sejā — ne tādēļ, ka tas tnums sagādā prieku tā uzvesties, bet tādēļ, ka šajā zemē valda tādi tikumi, un stāsta, ka meitenēm tas patīkot. Mēs gribam apgūt visas savdabīgās, ārzemnieciskās parašas visās svešajās zemēs, jo tad, mājās atgriezušies, varēsim, kā nākas, «izrādīties» un pārsteigt cilvēkus. Ar īpatnējo, ārzemniecisko uzvešanos, no kuras vairs nespējam atbrīvoties, gribam modināt skaudību savos draugos, kas nav ceļojuši pa svešām zemēm. Visi mūsu kuģa pasažieri pēc tā vien dzenas — tai pašā nule minētajā nolūkā. Laipnais lasītājs, pirms nebūs pabijis ārzemēs, nekad, nekad neuzzinās, par kādu pirmšķirīgu ēzeli viņš var pārvērsties. Es tā runāju, protams, pieņemot, ka laipnais lasītājs nav ārzemēs bijis un tādēļ ari nav pirmšķirīgs ēzelis. Ja situācija ir citāda, es lūdzu piedošanu un, izstiepis pretī draudzīgu roku, saucu viņu par savu brāli. Kad būšu atgriezies no šā ceļojuma, es ar sajūsmu sveikšu manai sirdij tuvu otru ēzeli.
Šajā sakarā atļaujiet piezīmēt, ka Itālijā ir amerikāņi, kas trijos mēnešos paguvuši aizmirst mātes valodu — tā viņiem pazudusi Francijā. Viņi pat nespēj vairs angliski ierakstīt savu adresi viesnīcas anketā. Par skaidru pierādījumu piedāvāju lasītājam pašrocīgus izrakstus (vārds vārdā) no viesnīcas reģistrācijas žurnāla kādā Itālijas pilsētā:
Džordžs P. Mortons, et fils, d'Amerique't .
Dž. Elsvorts Beikers, tout de suite de France, place de naissance Amerique, destination la Grand Bretagne6 .
Man ļoti patīk šādas sugas ļaudis. Viena no mūsu kuģa pasažierēm stāsta par savu paziņu, kas astoņas nedēļas pavadījis Parīzē, tad atgriezies mājās un uzrunājis savu tuvāko un senāko draugu Herbertu par misteru «Er-bēru». Tūliņ gan atvainojies un piebildis: «Dieva vārds, tas ir gluži trāki, bet es tur nevāru nekā līdzēt — esmu tā pieradis sarunāties vienīgi franciski, mīļo Erbēr — sasodīts, atkal!— tā esmu pieradis pie franču izrunas, ka nevāru no tās atbrīvoties. Tici man, tas ir drausmīgi nepatīkami.» Šis amizantais idiots, kura uzvārds bija Gordons, ļāva, lai viņu uz ielas trīsreiz pasauc, pirms viņš uz saucienu pagriezās, tūkstoškārt atvainojās un paskaidroja, ka tā esot pieradis dzirdēt uzrunu «mesjē Gor-r-dong» ar ļoti uzsvērtu «r», ka paguvis aizmirst sava uzvārda sākotnējo skaņu! Pogcaurumā viņš nēsāja rozi un sveicināja pa franču modei, piešaujot divus pirkstus pie pieres virs iedegunes; parastā angliskā sarunā pieminot Parīzi, viņš sacīja «Perrī»; no krūšu kabatas viņam parasti rēgojās ārā ar ārzemju pastmarkām aplīmēts aploksnes gals; viņš bija uzaudzējis ūsas un smailbārdiņu un vēl citādi nopūlējās, lai tikai piepildītu savu ilgu sapni — panāktu, ka citi saskatītu viņā līdzību ar Luiju Napoleonu, un dziļā, ne ar ko neizskaidrojamā pateicībā slavēja Radītāju, ka iznācis tieši tāds, kāds ir, un laimīgs turpināja savu sīko dzīvīti tādā garā, it kā dižais Visuma Arhitekts būtu pašrocīgi viņu izveidojis.
Padomājiet par mūsu Vaitkombiem un Einsvortiem, par mūsu Viljamsiem, kas ārzemju viesnīcu reģistrācijas žurnālos sniedz par sevi datus kļūdainā franču valodā. Mājās mēs apsmejam angļus par to, ka viņi tik stūrgalvīgi turas pie savām nacionālajām parašām un dzīvesveida, bet no šejienes, no ārzemēm, mēs viņiem to piedodam. Nav patīkami vērot, ja amerikāņi svešā zemē lielās ar savu tautību, bet jo pretīgāk ir redzēt, ka viņi sevi padara par bezdzimuma radījumiem, kas nav ne cepti, ne vārīti, par nožēlojamiem franču hermafrodītiem!