Visā Venēcijā apmeklēto baznīcu, gleznu galeriju un tamlīdzīgu iestādījumu garajā sarakstā gribu izcelt vienu vienīgu — Santa Maria dei Frari baznīcu. Tā, cik man zināms, ir apmēram piecsimt gadu veca un uzcelta uz miljons divsimt tūkstoš pāļiem. Tajā zem lieliskiem pieminekļiem atdusas Kanova un glabājas Ticiāna sirds. Ticiāns nodzīvoja gandrīz līdz simt gadiem. Tajā laikā plosījās mēris, kas nogalēja piecdesmit tūkstoš dzīvību, un par lielo godu, kādā turēja dižo mākslinieku, liecina fakts, ka viņu vienīgo tajā šausmu un nāves brīdī valdība atļāva publiski apbedīt.
Šajā baznīcā uzstādīts piemineklis arī dodžam Foskari, kuru uz laiku laikiem slavenu padarīja lords Bairons, kas zināmu laiku dzīvoja Venēcijā.
Dodžam Džovanni Pezaro uzceltais piemineklis šajā pašā baznīcā uzskatāms par īstu kuriozitāti kapu pieminekļu celtniecībā. Tas ir astoņdesmit pēdu augsts un līdzinās fantastiskam pagānu templim. To balsta četri milzu auguma nūbieši — melni kā nakts, tērpti baltās marmora drānās. Melnās kājas ir basas, un cauri piedurkņu un bikšu šķēlumiem viežami no spīdīga melna marmora veidotie ķermeņi. Mākslinieks bijis tikpat asprātīgs, cik viņa darinātais kapa piemineklis absurds. Divi bronzas skeleti tur pergamenta ruļļus, bet divi lieli drakoni balsta sarkofāgu. Un pašā augšā visu šo ērmību vidū sēž nelaiķa dodžs.
Šai baznīcai piederīgajā konventā glabājas Venēcijas valsts arhīvi. Mēs tos nedabūjām redzēt, bet stāsta, ka tajos esot miljoniem dokumentu. «Tajos vismodrākā, vispiesardzīgākā, visaizdomīgākā valdība, kāda jebkad pastāvējusi, kas visu rakstīja uz papīra, bet ne par ko nerunāja balsī, gadsimtos savākusi liecības par itin visu.» Arhīvi aizņem gandrīz trīssimt telpu. To vidū ir gandrīz divi tūkstoši ģimeņu, klosteru un konventu arhīvi. Tur glabājas Venēcijas tūkstoš gadu slepenā vēsture — sazvērestības, slepenās tiesas prāvas, politisko slepkavību dokumenti, nolīgtiem spiegiem un maskētiem slepkavām dotie uzdevumi — gatava viela drausmu un noslēpumu romāniem.
Jā, man patiesi šķiet, ka Venēcijā esam redzējuši visu. Vecajās baznīcās redzējām tādu daudzumu dārgu un mākslinieciski vērtīgu kapavietu rotājumu, kādi mums ne sapņos nebūtu rādījušies. Esam stāvējuši šo seno svētnīcu bijības apdvestajā puskrēslā, no visām pusēm Venēcijas dižo nelaiķu apputējušo pieminekļu un statuju ielenkti, līdz mums sāka likties, ka slīdam arvien tālāk atpakaļ svinīgajā pagātnē un iejūkam šo senatnē dzīvojušo cilvēku vidū. Visu laiku atradāmies tādā kā pusnomoda sapnī. Citādi es šīs izjūtas neprotu nosaukt. Daļa mūsu būtnes joprojām palika deviņpadsmitajā gadsimtā, bet tā otra daļa šķita kaut kādā neizprotamā veidā kavējamies desmitā gadsimta rēgu vidū.
Esam skatījuši slavenas gleznas, līdz mūsu acis pagura, tajās veroties, un liedzās saskatīt kaut ko interesantu. Vai par to jābrīnās, kad Palmas Jaunākā gleznu vien Venēcijā ir tūkstoš divi simti, bet Tintoreto gleznu — pusotra tūkstoša; kad piedevām tādā pašā atbilstošā daudzumā ir Ticiāna un citu mākslinieku darbi? Esam redzējuši Ticiāna slaveno «Kainu un Ābelu», viņa «Dāvidu un Goliātu», viņa «Ābrama upuri». Esam redzējuši Tintoreto milzīgo gleznu, kas ir septiņdesmit četras pēdas gara, un es nezinu, cik vēl pēdu augsta, un mums tā likās patiesi apjomīga glezna. Esam redzējuši pietiekami daudz mocekļu un pietiekami daudz svēto, lai pasaule būtu pilnīgi iztīrīta no visa ļauna. Man varbūt nevajadzētu atzīties, bet, tā kā Amerikā cilvēkam nav iespējas kļūt par mākslas kritiķi, bet Eiropā, uzturoties tikai dažas nedēļas, nevarēju apgūt vajadzīgās zināšanas, man ir pilnas tiesības, kad nu esmu pienācīgi atvainojies, atklāt: kad biju redzējis vienu no šiem mocekļiem, man likās, ka esmu redzējis visus. Visi ir līdzīgi kā vienas ģimenes locekļi — vienādi raupji ir mūku tērpi un sandales, vienādas skūtās galvas, vienāda poza, turklāt visi pavērsuši acis pret debesīm, un visiem sejā ir tas, ko Einsvorti, Mortoni un Viljamsi et fils' dēvētu par «ekspresiju». Es neprotu šajos kvaziportretos saskatīt nekā tāda, kas mani aizkustinātu vai spētu dziļāk ieinteresēt. Ja dižais Ticiāns būtu bijis apveltīts ar paredzēšanas
' .. .un dels (fr.).
spēju, ja būtu aizbraucis uz Angliju un uzgleznojis Šekspīra ģīmetni, kaut vai bērnības bildi, gleznu, kurai mēs tagad varētu uzticēties, pasaule līdz pat pēdējam augumam būtu viņam piedevusi zudušo mocekli dzejnieka-gaišreģa labad. Esmu pārliecināts, ka nākamās audzes labprāt būtu atteikušās vēl no kāda mocekļa tādas Ticiāna gleznas labad, kas tapusi no viņa otas, kur, piemēram, būtu redzams, kā Kolumbs, važās sakalts, atgriežas pēc tam, kad atklājis jaunu pasauli. Vecmeistari tiešām ir uzgleznojuši art dažus notikumus no Venēcijas vēstures, un tos mums patīk vērot neapnikušiem, kaut ari aizsaulē aizgājušo dodžu priekšā stādīšanās Svētajai Jaunavai debesu sfērās, pēc mūsu domām, pārkāpj visas pieklājības robežas.
Lai ari mēs mākslas jautājumos esam pazemīgi un bez jebkādām pretenzijām, mūsu pētījumi gleznoto mūku un mocekļu jomā nav bijuši gluži velti. Mēs nežēlojām pūles, lai iegūtu zināšanas. Un pūliņi vainagojušies ar zināmiem panākumiem. Esam izpētījuši šo to tādu, kam mācīto vīru acīs maza nozīme, bet kas mums pašiem sagādā prieku, un mēs lepojamies ar saviem niecīgajiem sasniegumiem tāpat kā tie, kas zina daudz vairāk, un, tieši tāpat kā viņi, gribam par to runāt pilnā balsī. Kad redzam mūku, kam blakus lauva un rimtais skatiens pacelts uz debesīm, zinām, ka tas ir Sv. Marks. Ja redzam mūku ar grāmatu un spalvu rokā un rimtu, pret debesim pavērstu skatienu, zinām, ka tas ir Sv. Matejs. Ja ieraugām mūku sēžam uz klints un rimti raugāmies uz debesīm, bet viņam līdzās nolikts cilvēka galvaskauss, tad tas ir Sv. Hieronims, jo zinām, ka viņam nekad nav paticis apkrauties ar lieku bagāžu. Ja redzam kādu rimti skatāmies debesīs, pašam neapjaušot, ka visa miesa bultu caururbta, mēs zinām — tas ir Sv. Sebastjans. Kad redzam citus mūkus, kam nav īpašu pazīšanas zīmju, rimti veramies debesīs, mēs tūdaļ apvaicājamies, kas šie varētu būt. Darām to aiz pazemīgas vēlēšanās mācīties. Esam redzējuši trīspadsmit tūkstošus Sv. Hieronimu, divdesmit divus tūkstošus Sv. Marku, sešpadsmit tūkstošus Sv. Mateju, sešdesmit tūkstošus Sv. Sebastjanu un četrus miljonus dažādu mūku bez sevišķām iezīmēm un iedrošināmies ticēt: kad būsim apskatījuši vēl vairāk gleznu un iemantojuši lielāku pieredzi, arī mēs sāksim par tām interesēties tikpat dziļi kā mūsu izglītotie tautieši no Amerique.