Man ir gaužām sāpīgi runāt šādā gandrīz vai nicinošā tonī par vecmeistariem un viņu mocekļiem, jo vairāki labi draugi — mani draugi no mūsu kuģa, kuri no sirds un dziļi prot tos novērtēt un ir pilnā mērā kompetenti atšķirt patiesi labas gleznas no mazāk labām, brīdinājuši mani manis paša labā atklāti neatzīties, ka es nespēju tās pietiekami dziļi izprast un novērtēt. Piekrītu, ka viss, ko esmu par gleznām rakstījis un varbūt vēl rakstīšu, viņus sāpinās, un man tā no sirds žēl. Es pat apsolījos savas nezinātāja izjūtas noklusēt. Bet — ak vai! Nekad neesmu spējis izpildīt solījumus. Nevainoju sevi par šo vājību, vaina laikam iemīt manā organismā. Iespējams, ka orgānam, kas man piešķir spēju apsolīt, atvēlēta tik plaša vieta, ka nav vairs atlicis, kur piemesties orgānam, kas liek solīto izpildīt. Bet es par to neskumstu. Man nepatīk sadrumstalotība. Lai labāk ir viena pamatīgi attīstīta spēja nekā divas viduvējas spējas. Es tiešām gribēju turēt doto vārdu, taču redzu, ka tas man nav pa spēkam. Nav iespējams ceļot pa Itāliju, nepieminot gleznas. Bet kā lai es protu tās skatīt ar cita cilvēka acīm?
Ja es tik kaisli nejūsmotu par gleznām, ko man ik mūža dieniņu acu priekšā izplāj visu vecmeistaru pavēlniece — Daba, es reizēm sāktu bažīties, ka vispār nespēju novērtēt skaistumu.
Pamazām man radusies pārliecība, ka tad, kad es ieraugu senu gleznu, kas patiesi ir skaista un pelna augstāko cildinājumu, mans prieks par to ir drošākais pierādījums tam, ka glezna nav skaista un nebūtu prātīgi to vispār pieminēt. Venēcijā man tā gadījies ļoti bieži. Katrā atsevišķā gadījumā gids bez žēlastības satrieca manu sajūsmu ar piezīmi:
— Tas nav nekas, tā ir tikai Renesanse.
Es nezināju, kādus kauna darbus Renesanse pastrādājusi, tādēļ aprobežojos ar atbildi:
— A! Nu jā — uz rāvienu nepamanīju.
Nevarēju taču atklāt savu nezināšanu izglītotam nēģerim, Dienvid- karolīnas verga atvasei. Taču šādi atgadījumi patrāpījās arvien biežāk, un pat mana pieticīgā pašapmierinātība vairs nespēja izturēt neciešamo atkārtojumu: «Tas nav nekas — tā ir tikai Renesanse. Beidzot es sacīju:
— Kas tā Renesanse tāda ir? Kur cēlusies? Kas viņai atļāva piegānīt Venēcijas republiku ar saviem nožēlojamajiem smērējumiem?
Tad uzzinājām, ka Renesanse nemaz nav cilvēks; ka tas ir apzīmējums periodam, kad māksla atdzima, bet ne uz labo pusi. Gids pastāstīja, ka pēc Ticiāna un pārējiem dižajiem māksliniekiem, ar kuriem nupat bijām tik labi iepazinušies, cēlā, augstā māksla pagrima; vēlāk tā daļēji atdzima — uzradās vājāka kaluma mākslinieki, un šīs mazvērtīgās gleznas ir viņu rokudarbs. Tad es aizrautībā izmetu, ka «priecātos, ja cēlā, augstā māksla būtu panīkusi piecsimt gadu agrāk». Renesanses gleznas mani pilnīgi apmierina, kaut gan taisnības labad jāpiebilst, ka šī skola deva priekšroku dzīviem cilvēkiem, neveltījot pietiekamu uzmanību mocekļiem.
Nule pieminētais gids ir vienīgais no visiem mūsu gidiem, kas jel ko zina. Viņš dzimis Dienvidkarolīnā, kur abi viņa vecāki bija vergi. Tie ieradās Venēcijā, kad viņš vēl bija mazs. Viņš uzaudzis šeit. Viņš ir izglītots: lasa, raksta un tekoši runā angliski, itāliski, spāniski un franciski; viņš dievina mākslu un zina par to visu; arī Venēcijas vēsturi viņš zina no galvas un nekad neapgurst stāstīt par tās slavenajām dienām. Viņš, man šķiet, ģērbjas labāk par mums un ir izmeklēti pieklājīgs. Venēcijā pret nēģeriem izturas gluži tāpat kā pret baltajiem cilvēkiem, tādēļ šis puisis nejūt nekādas ilgas pēc savas dzimtās puses. Un tas ir absolūti pareizi.
Man vēlreiz noskuva bārdu. Šopēcpusdien sēdēju mūsu viesnīcas dzīvojamā istabā un rakstīju, cenzdamies visu uzmanību veltīt darbam un nelūkoties ārā uz kanālu. Visiem spēkiem turējos pretī klimata maidzinošajai ietekmei un pūlējos pārvarēt vēlēšanos mest visu pie malas un būt laimīgs. Puiši bija ataicinājuši frizieri. Viņi apvaicājās, vai es arī ļaušot, lai man noskuj bārdu. Atgādināju viņiem mocības, ko tiku izcietis Dženovā, Milānā un Komo, kā arī savu paziņojumu, ka uz Itālijas zemes jaunām ciešanām vairs neļaušos. Teicu:
— Ar jūsu atļauju — es neskūšos.
Turpināju rakstīt. Frizieris sāka ar dakteri. Dzirdēju viņu sakām:
— Den, tik labi neesmu skūts, kopš nokāpām no kuģa.
Un pēc brītiņa ierunājās atkaclass="underline"
— Zini, Den, ja gadās tāds frizieris, tad var aizmigt, kamēr viņš darbojas.
Krēslā apsēdās Denš. Pēc brītiņa viņš ierunājās:
— Tīrais Ticiāns. īsts vecmeistars.
Rakstīju savu rakstāmo. Dens nerimās:
— Dakter — tā ir bauda. Kuģa frizieris salīdzinājumā ar šo ir gatavais nepraša.
Bārdas rugāji beidza mani vai nost. Frizieris vāca kopā savus rīkus. Kārdinājums bija pārāk liels. Es sacīju: