— Lūdzu, pagaidiet. Noskujiet mani arī!
Apsēdos krēslā un aizvēru acis. Frizieris saziepēja manu ģīmi, tad paņēma bārdasnazi un metās virsū tā, ka mani gandrīz sarāva krampji. Pielēcu kājās. Dens un dakteris slaucīja asiņainās sejas un smējās.
Es iesaucos, ka tā ir zemiska, nelietīga nodevība.
Viņi paskaidroja, ka šī skūšanās procedūra bijusi daudz briesmīgāka par visām iepriekšējām un viņi nespējuši izciest domu, ka tāda iespēja tiktu palaista zudībā, nenoklausoties arī manu spriedumu par tādu meistarstiķi.
Tā bija pēdīgā nelietība. Bet līdzams nekas vairs nebija. Dīrāšana bija iesākta, tātad bija arī jāpabeidz. Ar katru naža plēsienu man nolija asaru straume un izlauzās jauns lāstu plūdums. Frizieris sāka uztraukties un sagraizīja mani bez žēlastības. Man šķita, abi puiši nebija tā uzjautrinājušies kopš brīža, kad pameta mājas.
Redzējām Kampanili un Bairona māju, un ģeogrāfa Balbi mitekli, un visu Venēcijas veco hercogu, un dodžu pilis un redzējām ari viņu izlutušos pēctečus, kas, ģērbušies pēc franču modes, izvēdināja savai dižciltībai putekļus, sēdēdami Sv. Marka laukumā, ēzdami saldējumu un dzerdami lētus vīnus, nevis, spožās bruņās tērpušies, devās iznīcināt flotes un armijas, kā bija darījuši viņu dižie senči Venēcijas slavas dienās. Neredzējām nevienu bravado ar saindētu stiletu, neredzējām maskas un trauksmainus karnevālus; bet mēs redzējām Venēcijas seno lepnumu, drūmos bronzas zirgus*, par kuriem stāsta tūkstoš leģendu. Nav grūti saprast, kādēļ Venēcija tos tur tik augstā godā, jo tie ir vienīgie zirgi, kas tai jel kad piederējuši. Stāsta, ka šajā ērmotajā pilsētā dzīvojot simtiem cilvēku, kas savā mūžā nav redzējuši dzīvu zirgu. Nešaubos, ka tā ir svēta patiesība.
Un tā, visu pārpārēm apskatījuši, rīt dodamies tālāk un atstāsim slaveno Republiku Karalieni, lai tā vāc kopā savus zudušos kuģus, sauc kaujā savas rēgu armijas un sapnī no jauna pārdzīvo senās slavas dienas.
24. NODAĻA
VILCIENĀ PA ITĀLIJU * BEZDARB'IGĀ FLORENCE * DANTE UN GALILEJS * NEPATEICĪGA PILSĒTA * APŽILBINOŠS DĀSNUMS * BRĪNIŠĶĪGAS MOZAĪKAS * VĒSTURISKĀ ARNO * ATKAL PAZUDIS * ATKAL ATRASTS, BET BAROTS TEĻŠ NETIEK CELTS GALDĀ * PIZAS TORNIS
* SENLAICĪGAIS DOMS * PIRMAIS SVĒRTENIS PASAULĒ
* BURVĪGĀ ATBALSS * JAUNS SVĒTAIS KAPS * SENA RELIKVIJA * BOJA GĀJUSI REPUBLIKA * LIVORNA * ATKAL PRIECĪGI ATGRIEŽAMIES UZ. KUĢA * SMAGAS AIZDOMAS * VIZĪTE PIE ĢENERĀLĀ G ARI B ALDI JA * KARANTĪNAS DRAUDI
Daži «Kveikersitijas» pasažieri pirms mūsu aizbraukšanas ieradās Venēcijā no Šveices un citām zemēm, pārējos gaidīja kuru katru dienu atbraucam. Nedzirdējām, ka no viņiem kādu būtu piemeklējuši nelaimes gadījumi vai slimības.
No ievērojamu vietu aplūkošanas bijām nedaudz pārguruši, tādēļ nobraucām lielus ceļa gabalus vilcienā, nevēlēdamies vairs nekur uzkavēties. Es gandrīz neko nepierakstīju. Par Boloņu manā piezīmju grāmatiņā nav gandrīz ne vārda, izņemot to, ka laika mums tur bija pietiekami daudz, taču nekur neredzējām desas, kas sagādājušas pilsētai pelnītu slavu.
Pistoija mūsos modināja tikai ļoti paviršu interesi.
Florence kādu brīdi mums patika itin labi. Man šķiet, mēs pienācīgi novērtējām Dāvida statuju Lielajā laukumā* un skulptūru grupu, ko dēvē par «Sabīniešu nolaupīšanu». Izstaigājām, protams Piti un Ufici galerijas, apskatot neskaitāmas gleznu un skulptūru kolekcijas. To es pieminu pašaizsardzības nolūkā, un ar to lai pietiek. Es nespētu rast mieru, ja uz mani kristu aizdomu traips, ka esmu bijis Florencē un neesmu nostaigājis nogurdinošās jūdzes pa gleznu galerijām. Mēs vārgi pūlējāmies atcerēties kādu nieku par gvelfiem, gibelīniem un citiem vēsturiskiem bendesmaisiem, kuru ķīviņi un asinsdarbi aizņem tik ievērojamu vietu Florences vēsturē, bet temats nebija diezin cik pievilcīgs. Mums tika nolaupītas visas skaistās kalnu ainavas, ko būtu redzējuši īsajā ceļojumā, jo dzelzceļš te izbūvēts tā, ka ik uz simt jardiem dienasgaismas ir trīs jūdzes tuneļu, tāpēc mūsos nepamodās maigas jūtas pret Florenci. Redzējām vietu ārpus pilsētas, kur šie ļaudis bija ļāvuši Galileja kauliem gadsimtiem ilgi nogulēt nesvētītā zemē, tāpēc ka viņa atklājums par zemes griešanos bija baznīcas nolādēta ķecerība; un mēs zinām, ka vēl ilgi pēc tam, kad pasaule viņa teoriju bija jau atzinusi un ierādījusi viņam godavietu savu dižo cilvēku sarakstā, pīšļiem atļāva šeit trūdēt. Par to, ka mums izdevās redzēt viņa pīšļus godājamā Santa Croce baznīcas kapličā, jāpateicas nevis Florencei un tās pārvaldītājiem, bet gan literāti apvienībai. Šajā baznīcā redzējām arī Dantes kapu, bet nopriecājāmies, uzzinājuši, ka viņa mirstīgās atliekas tur nedus;* nepateicīgā pilsēta, kas dzejnieku izsūtīja trimdā un vajāja, gan dotu daudz, lai tās iegūtu, bet tai nav ne mazāko cerību šo godu kādreiz piedzīvot. Florenciešiem jāapmierinās ar Mediči ģimeni. Lai vairo vien Mediči sēklu un ceļ tiem pieminekļus, apliecinot, cik dziļā pateicībā viņi ir ar mieru laizīt to roku, kas viņus šautusi.
Augstsirdīgā Florencei Tās juvelieru vidū ir ievērojami mozaīkas mākslinieki. Florences mozaīka ir skaistākā pasaulē. Florenciešiem patīk, ja tā saka. Florence ar to lepojas. Florence grib šo savu specialitāti saglabāt. Tā ir pateicīga māksliniekiem, ka tie sagādā pilsētai slavu un pilda tās lādes ar ārzemju valūtu, tādēļ tā cenšas māksliniekus stimulēt, izmaksājot tiem pensiju. Pensiju! Iedomājieties šādu cēlsirdību. Ir zināms, ka cilvēki, kas, likdami akmentiņu pie akmentiņa, veido skaistus rakstus, ilgi nedzīvo, jo darbs ir grūts un bezgala nogurdinošs tiklab rokām, kā smadzenēm, tādēļ pieņemts likums, ka daiļamatniekiem, kas sasnieguši sešdesmit gadu vecumu, jāsaņem pensija! Man nav gadījies dzirdēt, ka no tiem jel viens būtu pieprasījis savas dividendes. Meistars kaut kā nocīnās līdz sešdesmitajam mūža gadam un pieprasa pensiju, bet tad atklājas, ka ģimenes hronikā iegadījušies aplamība par vienu gadu, pēc tam viņš atmet visam ar roku un nomirst.