Šie mākslinieki ņem sīkas akmens vai stikla drumsliņas, ne lielākas par sinepju graudiņu, un saliek tās uz virskrekla aproču pogas tik precīzi, ar tik skaistām, smalkām krāsu pārejām, ka izveidojas sīksīka rozīte ar kātiņu, ērkšķiem, lapām un ziedlapiņām, un viss iznāk tik maigā, pareizā krāsā, it kā to būtu darinājusi pati daba. Viņi spēj uz kaklasaites adatas actiņas uzburt mušu, košu vaboli vai Kolizeja drupas, turklāt izdarīt to tik meistariski, ka ikviens attēlu noturēs par uzgleznotu, v
Florences lielajā mozaīkas skolā es redzēju mazītiņu apaļu galdiņu, kura virsma bija darināta no dārga, pulēta akmens, un akmenī bija iestrādāta flauta ar uzgali un sarežģītu taustiņu sistēmu. Nevienā gleznā krāsas nevarēja būt maigākas un sulīgākas, neviena nianšu pāreja liegāka un pareizāka; neviens mākslas darbs nevarēja būt pilnīgāks par šo flautu, kas bija salikta, kā mums apzvērēja, no tik daudzām akmens drumsliņām, ka, mēģinot tās saskaitīt, aritmētikā pietrūktu skaitļu! Man liekas, ka ar neapbruņotu aci neviens cilvēks nespētu saskatīt, kur īsti savienojas divi akmens krislīši. Vismaz mēs nevarējām atklāt nevienu šādu kļūmi. Pie galdiņa virsmas viens meistars, kā mums stāstīja, bija nostrādājis desmit garus gadus, un galdiņš bija izstādīts pārdošanai, tā cena: trīsdesmit pieci tūkstoši dolāru.
Vairākkārt iegriezāmies Santa Croce baznīcā, lai paraudātu pie Mikelandželo, Rafaēla un Makjavelli kapa (pieņemam, ka viņi tiešām šeit apbedīti, kaut gan iespējams, ka īstenībā apmetušies kaut kur citur, bet savas kapenes izīrējuši citiem — tā Itālijā mēdz darīt), bet pārējo laiku parasti pavadījām uz tiltiem, apbrīnojot Arno upi. Apbrīnot Arno pieder pie labas uzvedības. Tas ir liels vēsturisks strauts, vidū apmēram četras pēdas dziļš, pa kuru peld laivas ar plakanu dibenu. Ja tur iesūknētu mazliet vairāk ūdens, Arno varētu uzskatīt par pieņemamu upi. Tumsonīgie, asinskārie florencieši to sauc par upi un visā nopietnībā domā, ka tā ir upe. Lai piešķirtu ilūzijai ticamību, viņi pat uzcēluši tiltus. Nudien nesaprotu, kādēļ viņi tur zem sava goda pārbrist šo braslu.
Kā gan sīki, nepatīkami piedzīvojumi ceļojuma laikā dažkārt rada aizspriedumus! Es būtu varējis ierasties Florencē mēnesi vēlāk, un pilsēta man būtu likusies skaista un pievilcīga. Bet tagad man negribas pat domāt ne par pilsētu, ne par tās plašajiem veikaliem, kas līdz griestiem piebāzti ar Eiropas slavenāko skulptūru kopijām no sniegbalta marmora un alabastra — ar kopijām, kas acij ir tik burvīgas, ka brīnumiem jābrīnās, kā varēja tās izveidot no nomelnējušajiem, pārakmeņotajiem lietuvēna murgietfi, kas esot oriģināli.
Vienu vakaru ap pulksten deviņiem es Florencē apmaldījos un klīdu šauro ieliņu labirintā starp namiem, kas visi izskatās vienādi, līdz trijiem rītā. Bija jauks vakars, un sākumā ielās netrūka ļaužu, visur dega gaišas ugunis. Vēlāk pieradu klīst pa noslēpumainām vārtu velvēm un tuneļiem, un man likās interesanti, ka, pagriežoties ap stūri, ieraudzīšu turpat pretī savu viesnīcu, bet allaž izrādījās, ka viesnīcas tur tomēr nav. Taču tad sāku nogurt. Drīz vien jutos ļoti piekusis. Bet nu ielās vairs nebija neviena — pat neviena policista. Gāju vien tālāk, līdz zaudēju pacietību, turklāt biju nokārsis un izslāpis. Pēdīgi, pulkstenis varēja būt apmēram viens, es negaidot nokļuvu pie vieniem no pilsētas vārtiem. Tagad sapratu, ka atrodos no viesnīcas ļoti tālu. Kareivji iedomājās, ka es gribu iziet no pilsētas. Tie pieskrēja klāt un aizšķēršļoja man ceļu ar musketēm. Es sacīju:
— Hotel d'Europe!
Tas bija viss, ko pratu pateikt itāliski, turklāt īsti droši nezināju, vai tas ir itāliski vai franciski. Kareivji stulbi paraudzījās cits uz citu, tad uz mani, papurināja galvas un mani aizturēja. Es teicu, ka gribu tikt mājās. Viņi nesaprata ne vārda. Tad aizveda mani uz sardzes māju, pārmeklēja, bet nekā musinoša neatrada. Viņi gan atrada manā kabatā ziepju gabaliņu (mēs tagad nēsājam ziepes visur līdzi), un es viņiem to uzdāvināju, skaidri redzēdams, ka ziepes viņi uzlūko kā kuriozitāti. Es vienā gabalā atkārtoju «Hotel d'Europe», un viņi vienā gabalā purināja galvas, līdz pēdīgi piecēlās jauns kareivis, kas kaktā bija snaudis, un kaut ko sacīja. Viņš, man liekas, teicās zinām, kur viesnīca atrodas, jo sardzes virsnieks iedeva viņu man par pavadoni. Nogājām simt, varbūt simt piecdesmit jūdžu — vismaz man tā šķita, un tad viņš apmaldījās. Viņš iegriezās te vienā ielā, te otrā un tad ar zīmēm lika man saprast, ka atlikušo rīta cēlienu izmantos, lai atrastu ceļu atpakaļ uz pilsētas vārtiem. Tanī mirklī man pēkšņi likās, ka māja pretējā ielas pusē ir tā kā pazīstama. Tā bija viesnīca!
Man palaimējās, ka bija pagadījies kareivis, kas zināja kaut vai tik daudz kā šis; stāsta, ka valdības politika esot pastāvīgi mainīt kareivjiem dienesta vietu — lauciniekus sūtīt uz pilsētu un otrādi, lai tie nevarētu iepazīties ar apkārtējiem iedzīvotājiem, kļūt nolaidīgi dienesta pienākumu izpildē, kopā ar draugiem uzsākt sazvērestības vai citādu pretvalstisku darbību. Par Florenci man palikuši gaužām nepatīkami iespaidi. Tādēļ labāk mainīšu tematu.
Pizā mēs uzkāpām visērmotākajā celtnē, kāda jebkad pasaulē redzēta,— Krītošajā tornī. Kā visiem zināms, tornis ir gandrīz simt astoņdesmit pēdu augsts, un es lūdzu iegaumēt, ka simt astoņdesmit pēdu augstums pielīdzināms četrām parastām trīsstāvu mājām, sakrautām citai uz citas, tas būtu visai pieklājīgs augstums vienlaidu augstam tornim pat tad, ja tas stāvētu taisni, bet šis par vairāk nekā trīspadsmit pēdām nosliecies sānis. Tornis ir septiņsimt gadu vecs, taču ne hronikas, ne leģendas nestāsta, vai tas sākotnēji tīšām celts tāds, kāds iznācis, vai arī viena puse vēlāk noslīdējusi. Nav arī ziņu par to, vai tornis savā laikā stāvējis nenošķiebies. Tas būvēts no marmora ar granīta piedevu; tam ir korintiešu kapiteļi, kas bijuši skaisti tad, kad bija jauni. Savā būtībā tas ir zvanutornis, un tā virsotnē vēl tagad atrodas vecu zvanu komplekts. Vītņu kāpnes ir tumšas, bet kāpējs pastāvīgi zina, kurā torņa pusē atrodas, to jūt pēc dabiskās noslieces, kas norāda, vai kāpnes ved gar torņa augstāko vai zemāko malu. Daļa akmens pakāpienu ir izmīti tikai vienā galā, citi — otrā, bet atlikušie — tikai pašā vidū. Raugoties lejup, rodas sajūta, ka lūkojies piešķiebtā akā. Virve, kas nolaista no torņaugšas centra, pieskaras sienai, vēl nesasniegusi pamatni. Stāvot pašā augšā, nav īsti labi ap dūšu, ja paraugās lejup no augstākās malas, bet, ja jums izdodas ar krūtīm uzrausties uz apmales lejākajā pusē un, kaklu izstiepušam, paskatīties uz torņa pamatni, jums uzmetīsies zosāda un, par spīti saprāta balsij, jums liksies, ka visa celtne gāžas. Jūs visu laiku neviļus kustaties ļoti piesardzīgi, jo ne mirkli jūs nepamet sajūta: ja ari tornis vēl negāžas, tad tieši jūsu nenozīmīgais svars būs tas, kas to sagāzīs, tādēļ jūs cenšaties sevi padarīt it kā vieglāku.