Doms, kas atrodas tornim kaimiņos, ir viena no skaistākajām katedrālēm Eiropā. Tai plecos astoņi simti gadu. Tās diženums pārdzīvojis spožo tirdzniecības uzplaukumu, kas radīja nepieciešamību, pareizāk sakot, iespēju to uzbūvēt. Nabadzības, panīkuma un drupu vidū katedrāle mums sniedz uzskatāmāku priekšstatu par Pizas kādreizējo varenību nekā visas par to sarakstītās grāmatas.
Baptistērijs, dažus gadus vecāks par Krītošo torni, ir milzu apmēra stalta rotonda, un tās būve izmaksājusi ļoti dārgi. Baptistērijā karājas lampa, kuras vienmērīgā šūpošanās ierosināja Galilejam domu par svērteni. Grūti ticēt, ka šis necilais priekšmets ir tik neiedomājami paplašinājis zinātnes un mehānikas pasaules robežas. Skatoties uz šo gaismekli, man neviļus acu priekšā iznira neprātīga vīzija — vesels universs šūpojošos disku, šā senatnīgā tēva darbīgie bērni. Man piepeši likās, ka redzu saprātīgu būtni, ka tas nav vienkāršs gaismeklis, bet pats apzinās, ka ir svērtenis, maskējies svērtenis, kurš dziļi pārdomātu, noslēpumainu iemeslu dēļ mainījis izskatu, ka tas nav arī parasts svērtenis, bet visvecākais Pirmsvērtenis — visas pasaules svērteņu pirmtēvs. Ābrahams.
Šinī baptistērijā ir skaistākā atbalss, kādu mēs jebkad bijām dzirdējuši. Gids nodziedāja divas skanīgas notis ar pusoktāvas starpību; un atbalss atbildēja ar neiedomājami burvīgām, melodiskām, bezgala jaukām skaņām. Atbalss skanēja kā attāluma viegli slāpēts, nopūtai līdzīgs ilgs baznīcas ērģeļu akords. Varbūt tas izklausās pārspīlēti, bet tādā gadījumā vainojama mana auss, ne mana spalva. Cenšos attēlot kādu atmiņu — tādu, kas ilgi neizdzisīs.
Savdabīgu viduslaiku dievbijību, kas ticībā augstāku vērtību piešķir ārējām pielūgsmes formām nekā dedzīgai vēlmei pasargāt sirdi no grēcīgām domām un rokas no grēcīgiem darbiem un kas svēti tic nedzīvu lietu aizsargspēkam, ja šīs lietas nākušas saskarē ar svētumu, spilgti ilustrē viena no Pizas kapsētām. Kapus tur rok zemē, kas savā laikā atvesta no Svētās zemes. Veco laiku Pizas iedzīvotāji ticēja, ka tapt apbedītam šādā zemē ir daudz drošāka garantija dvēseles glābšanai nekā daudzas baznīcā nolasītas piemiņas mesas vai Svētajai Jaunavai par godu iedegtas svecītes.
Domā, ka Piza ir vairāk nekā trīstūkstoš gadu veca. Tā bija viena no divpadsmit senās Etrūrijas pilsētām — tātad piederējusi valstij, kas atstājusi tik daudz pieminekļu par savu izcilo, augsti attīstīto kultūru un tik maz liecību, kas dotu iespēju izpētīt tās vēsturi. Kāds Pizas antikvārs man piedāvāja senlaicīgu asaru krūzi, kura, pēc viņa apgalvojuma, esot četrus tūkstošus gadu veca. Tā atrasta kādas visvecākās etrusku pilsētas drupās. Viņš sacīja, ka tā uzieta kapenēs un ka tajos tālajos laikos, kad Ēģiptes piramīdas vēl bija gluži jaunas, bet Damaska — nenozīmīgs ciems, kad sentēvs Ābrahams vēl spārdījās autiņos un Troja vēl nevienam pat sapņos nerādījās, kādas ievērojamas ģimenes locekļi šajā krūzītē lējuši asaras par dārgu aizgājēju. Ar maigumu, kādu vārdos nav iespējams izteikt, tā savā mēmajā valodā pāri garajai gadsimtu virtenei stāstīja par krēslu, kurā vairs nesēž, par pazīstamiem soļiem, kas vairs neatskan uz sliekšņa, par mīļu balsi, kas vairs neskan citu balsu vidū, par augumu, kas izgaisis skatienam,— stāstu, kas, lai cik sens, mūžam paliks jauns, drausmīgs, prātu stindzinošs! Neviens gudri vārdos likts hronikas vēstījums nespētu miglā tītās sensenās pagātnes mītus atdzīvināt un iesildīt mūsu sirdis dzīvā, cilvēciskā mīlestībā tā, kā to spēja šis nabaga nejūtīgais māla trauciņš.
Viduslaikos Piza bija republika ar savu valdību, armijām, flotēm un plaši izvērstu tirdzniecību. Tā bija kareivīga valsts un ierakstīja savos kara karogos daudzas slavenas kaujas ar dženoviešiem un turkiem. Stāsta, ka šās pilsētas iedzīvotāju skaits savā laikā sasniedzis četrsimt tūkstošus: taču tagad tai scepteris izslīdējis no rokas, kuģu un armiju vairs nav, tirdzniecība mirusi; kara karogus klāj gadsimtu putekļi un pelējums, tirgi stāv tukši, pilsēta iespiesta apdrupušajos mūros, tās iedzīvotāju skaits sarucis līdz divdesmit tūkstošiem dvēseļu. Mūsdienās Piza var dižoties vienīgi ar to, ka pēc lieluma ir otrā pilsēta Toskānā, un tas patiesi nav nekas sevišķs.