Livornā mums pietika laika ilgi pirms vārtu slēgšanas apskatīt visu, ko vēlējāmies redzēt, un tad devāmies uz savu kuģi.
Likās, ka esam veselu mūžību bijuši projām no mājām. Pirms tam nebijām pratuši novērtēt, cik tīkama ala ir mūsu kajīte un cik jauki ir vakariņās sēdēt pašam savā vietā ierastajā salonā un sarunāties ar draugiem pašiem savā valodā. Ak, laime saprast katru vārdu, kas tiek teikts, un zināt, ka arī katrs mūsu sacītais vārds tiks saprasts! Mēs tagad runātu, kamēr mēle piekūst, bet diemžēl no sešdesmit pieciem pasažieriem ir tikai kāds desmits, ar ko sarunāties. Pārējie klīst diezin kur. Livornā mēs krastā nekāpsim. Pagaidām esam atēdušies Itālijas pilsētas, un mums daudz labāk patīk pastaigāties pa labi pazīstamo klāju un paraudzīties uz pilsētu pa gabalu.
Stulbās Livornas varasiestādes nespēj saprast, ka tik liels tvaikonis šķērsojis milzīgo Atlantijas okeānu tādēļ vien, lai atvizinātu dāmu un kungu grupu izpriecas ekskursijā. Tas viņiem šķiet pārāk neticami. Pēc viņu domām, tas ir aizdomīgi. Aiz tā droši vien slēpjas kaut kas daudz nopietnāks. Viņi to nevar saprast un apšauba mūsu kuģa dokumentu īstumu. Beigu beigās viņi nosprieda, ka mēs esam maskējies asinskāru musinātāju — garibaldiešu bataljons! Un viņi visā nopietnībā izsūtīja lielgaballaivu, lai tā nakti un dienu uzmana mūsu kuģi, lai vienā mirklī varētu apspiest pirmo revolūcijas dzirksteli! Visu laiku ap kuģi patrulē policijas kuteri, un, ja kāds matrozis uzdrošinātos uzvilkt sarkanu kreklu, viņš par to samaksātu ar savu brīvību. Policisti pavada kapteiņa pirmā palīga laivu no krasta līdz kuģim un no kuģa līdz krastam un modri novēro visus viņa tumšos manevrus. Tie viņu apcietinās, ja viņš nemainīs sejas izteiksmi un neapvaldīs tajā asinskāri, tieksmi uz musināšanu un dumpīgumu. Dažu mūsu pasažieru vakardienas draudzīgais apciemojums pie ģenerāla Garibaldija (paklausot viņa sirsnīgajam ielūgumam) laikam vēl jo vairāk pastiprināja pilsētas varasvīru pret mums vērstās aizdomas. Viņi bija pārliecināti, ka draudzīgā vizīte ir tikai aizsegs asinskāriem nodomiem. Sie ļautiņi piebrauc mums pavisam klāt, kad mēs no kuģa ielecam jūrā nopeldēties. Vai viņi patiesi domā, ka mēs jūras dibenā satiekamies ar tur noslēpušamies rezerves spēkiem?
Runā, ka Neapolē mūs laikam turēšot karantīnā. Daži no mums negrib ar to riskēt. Tādēļ atpūtušies prātojam ar franču tvaikoni aizbraukt līdz Čivitavekijai, no turienes uz Romu un ierasties Neapolē ar vilcienu. Vilcieni nav pakļauti karantīnai, vienalga, no kurienes pasažieri ie'rodas.
25. NODAĻA
LIELMANĪGA IZRĪCĪBA BANKROTA PRIEKŠVAKARĀ * LIELISKIE DZELZCEĻI * KĀ PIEPILDĪT TUKŠU VALSTS KASI * MĀTES BAZNĪCAS BAGĀTĪBAS * BAZNĪCAS SPOŽUMS * GREZNĪBA UN NABADZĪBA * VEL LIELĀKS SPOŽUMS * KĀDS VĀRDS GARĪDZNIEKU LABĀ * DRŪMĀ ČIVITAVEKIJA * DODAMIES UZ ROMU
Daudzkas man šajā Itālijā nav saprotams — visgrūtāk nākas saprast, kā gan bankrotējušai valdībai var būt tik greznas dzelzceļa staciju pilis un tik brīnišķīgi ceļi. Pēdējie ir cieti kā dimants, taisni kā ar lineālu novilkti un balti kā sniegs. Ja ir pārāk tumšs, lai saredzētu jel ko citu, Francijas un Itālijas lielceļus tomēr var redzēt; un tie ir tik tīri, ka uz tiem var ieturēt azaidu, nepaklājot galdautu. Turklāt no braucējiem netiek par ceļiem iekasēta nekāda maksa.
Runājot par dzelzceļiem, jāteic, ka mums nekā līdzīga nav. Vagoni slīd uz priekšu it kā uz lodīšu gultņiem. Stacijas līdzinās lielām, marmorā izcirstām pilīm; no šā paša karaliskā akmens veidotās kolonādes balsta ēku visā garumā, bet sienas un augstos griestus dāsni rotā freskas. Plašajos gaiteņos rotājumam uzstādītas statujas, bet grīda viscaur izklāta pulētām marmora flīzēm.
Tas viss mani sajūsmina vairāk nekā simtiem Itālijas galeriju ar nenovērtējamiem mākslas dārgumiem, jo visu tikko minēto es spēju saprast, bet mākslu novērtēt neprotu. Šosejās, dzelzceļos, stacijās un tipveida namu jaunajos bulvāros Florencē un citās pilsētās es redzu Luija Napoleona ģēniju, pareizāk sakot, redzu, kā tiek atdarināti šā valstsvīra ģeniālie darbi. Taču Luijs parūpējies, lai Francijā visiem šiem uzlabojumiem būtu stabila bāze, gādā, lai būtu līdzekļi, par ko projektus īstenot; jauninājumi nenovājina Franciju, bet padara to spēcīgāku. Tās materiālais uzplaukums ir reāls. Šeit turpretī viss ir citādi. Uzplaukums, par ko uzlabojumiem būtu jāliecina, ir šķitums. Valsts kase ir tukša, un viss, kas tiek darīts, zemi novājina vēl vairāk. Itālija piepildījusi savu ilgu sapni un kļuvusi par patstāvīgu valsti. Taču šādi tā politiskajā loterijā laimējusi ziloni. Tai nav, ar ko milzeni barot. Nepieredzējusi valsts pārvaldīšanā, tā metās bezjēdzīgos izdevumos un iztukšoja valsts kasi bezmaz vai vienā dienā. Miljoniem franku tika izšķiesti, lai izveidotu karafloti, kura tai nepavisam nebija vajadzīga, un jau pirmajā reizē, kad jauno rotaļlietu palaida darbā, tā, runājot svētceļnieku valodā, uzbrauca debesīs.
Tomēr pat visdziļākajā tumsā lāgiem atspīd gaismas stars. Pirms gada, kad Itālijas sabrukums jau šķita pilnīgi neizbēgams un tās banknotes nebija gandrīz tā papīra vērts, uz kura bija iespiestas, parlaments izšķīrās par coup de rnain] , kas mazāk izmisīgā brīdī būtu nobiedējis pat visdrosmīgākos valstsvīrus. Parlaments praktiski konfiscēja baznīcas īpašumus! Baznīckungu apsēstajā Itālijā! Valstī, kas sešpadsmit gadsimtus bija turēta baznīcas māņticības tumsā! Itālijai tā bija īsta laime, ka grūtie laiki to izveda no šī cietuma.
To, zināms, nesauc par baznīcas īpašumu konfiskāciju. Tas izklausītos pārāk asi. Bet praktiski tas nekas cits nav. Itālijā ir tūkstošiem baznīcu, un katra savos mantu kambaros savākusi neskaitāmus miljonus, katrai jāuztur priesteru bataljoni. Bez tam vēl ir baznīcas zemes īpašumi — neizmērojami auglīgas zemes plašumi un lieliski meži visā Itālijā ienesa baznīcai milzu naudu, bet valstij nodokļos tā nemaksāja ne centa. Dažos lielos apvidos baznīcai pieder viss — zeme, ūdenskrātuves, meži, fabrikas un rūpnīcas. Baznīca pērk, pārdod, ražo, un, tā