' Izšķirošs trieciens (/r.) kā tai nav jāmaksā nodokļi, tad, protams, neviens nespēj ar to konkurēt.
Tagad valdība tam visam jau uzlikusi savu smago roku un, bez šaubām, stingri un prozaiski ķersies pie nodoma realizēšanas. Kaut kas taču jādara, lai piepildītu iztukšoto valsts kasi, un citu resursu visā Itālijā nav — ir vienīgi baznīcas bagātības. Tādēļ valdība nolēmusi pievākt sev lauvas tiesu no baznīcas muižu, fabriku utt. ienākumiem, kā arī pārņemt baznīcas īpašumus un rīkoties ar tiem pēc saviem ieskatiem, uzņemoties atbildību par visu. Tikai dažās vislielākajās un populārākajās baznīcās līdzšinējā kārtība paliks neskarta, visās pārējās atstās vienīgi saujiņu mācītāju dievkalpojumu noturēšanai, dažiem piešķirs pensiju, pārējie tiks vienkārši padzīti.
Paraugieties, lūdzami, kaut uz dažām no šīm baznīcām un to greznību un spriediet paši, vai valdība rīkojas pareizi vai aplam. Venēcijā, pilsētā ar simt tūkstoš iedzīvotājiem, ir tūkstoš divsimt mācītāju. Dievs vien zina, cik viņu bija, pirms parlaments skaitu samazināja. Piemēram, lielajā jezuītu baznīcā. Vecajā režīmā to pārvaldīja sešdesmit mācītāju, tagad valdība gluži labi iztiek ar pieciem, pārējie atvaļināti. Visapkārt šai baznīcai valda posts un nabadzība. Pie ieejas mūsu priekšā tika noņemts desmitiem cepuru, tikpat daudz galvu pazemīgi noliecās, tikpat daudz roku sniedzās pretī, lūdzot kādu artavu; lūdzās svešā mēlē, ko mēs nesapratām, bet lūdzās ari mēmi — skumjām acīm, iekritušiem vaigiem, skrandās tērptiem augumiem, kam nebija nepieciešams tulkojums. Tad iegājām pa lielajām durvīm, un mums likās, ka pēkšņi esam ieraudzījuši visas pasaules bagātības! Augstas, viengabala marmorā cirstas kolonnas, no augšas līdz apakšai rotātas ar dārgām, sarežģītām serpentīna inkrustācijām; tikpat dārgā materiālā veidotas kanceles, kuru drapērijas krokojās tā, ka akmens varēja sacensties ar vissmalkāko audumu, kāds noņemts no stellēm; lielā altāra zimzes un balustrādes zvīļot zvīļoja Austrumu ahātos, jašmā, serpentīnā un citos dārgakmeņos, kam nezinām vārda; visur tik daudz ārkārtīgi dārgā lazurīta flīžu, it kā baznīcai piederētu lazurīta lauztuves. Visā šajā pārvarīgajā greznībā masīvie zelta un sudraba trauki uz altāra šķita lēti un nenozīmīgi. Pat grīda un griesti bija izmaksājuši tik daudz, ka par to naudu varētu nopirkt kāda firsta valstiņu.
Kāds labums no šādas neizmantojamas bagātības, ja puse iedzīvotāju diendienā cīnās tikai par to, lai izvilktu kailo dzīvību? Un kāds prāts ir glabāt simtiem miljonu franku dīkā, ieslēgtus baznīcu pažobelēs visā Itālijā, bet no iedzīvotājiem nodokļos izspiest pēdējo dzīvības dzirkstīti izputējušas valdības labā?
Cik es redzu un māku spriest, Itālija pusotra tūkstoša gadu visus spēkus, visus līdzekļus, visu enerģiju ziedojusi, lai uzceltu brīnum skaistas baznīcas, un izbadinājusi pusi iedzīvotāju, lai to īstenotu. Mūsdienās visa šī zeme ir milzīgs varenības un posta muzejs. Ja saliktu kopā Amerikas vienas parastas pilsētas visas baznīcas,— ar guvumu, kas tajās rodams, laikam gan nebūtu iespējams nopirkt vizuļus, kas atrodas vienā pašā no Itālijas simt katedrālēm. Katram Amerikas ubagam Itālija var nostādīt pretī veselu simtu ar visām pie tiem piederīgajām skrandām un kukaiņiem. Šī ir visnabagākā un viskaraliskākā valsts pasaulē.
Paraugieties uz Florences Lielo katedrāli — šo milzu ēku, kas piecus gadsimtus tukšojusi savu pilsoņu makus, bet joprojām vēl nav pabeigta. Tāpat kā visi cilvēki, es pielūgsmē nometos tās priekšā ceļos, bet, kad mani ielenca netīro ubagu pūlis, pretmets bija pārāk nomācošs, un es iesaucos: «Ak, klasiskās Itālijas dēli, vai jūsu uzņēmības gars, jūsu vīrišķība un cildenā pārdrošība jūsos patiesi mirusi? Kādēļ jūs nenometat laiskumu un neizlaupāt savu baznīcu?»
Šinī katedrālē tiek nodarbināti trīssimt laimīgi, gaužām apmierināti mācītāji.
Un tagad, kad esmu tā īsti iesilis, izkratīšu sirdi pa īstam. Florencē viņiem ir liels mauzolejs — mūžīgā miera vieta Pestītājam un Mediči ģimenei. Tas izklausās pēc zaimiem, bet tā ir svēta patiesība, un šeit tiek praktizēta nemitīga zaimošana. Nolādētie mirušie Mediči, kas Florenci nežēlīgi tiranizēja vairāk nekā divus gadsimtus, iesālīti guļ aplī izvietotās kapenēs, kuru centrā biia iecerēts izveidot Svēto kapu. Ekspedīcija, kuru nosūtīja uz Jeruzalemi pēc visdārgākajiem pīšļiem, iekūlās kaut kādās nepatikšanās, un laupīšana neizdevās; tā nu mauzoleja vidus palicis tukšs. Stāsta gan, ka viss mauzolejs bijis paredzēts Svētajam kapam un pārvērsts par dzimtas kapenēm tikai pēc tam, kad Jeruzalemes ekspedīcija cietusi neveiksmi, bet — piedodiet … Daži no šiem Mediči tikpat būtu iemanījušies tur iekļūt, par to man nav ne mazāko šaubu. Tie savā nekaunībā atkāpšanos nepazina. Savas sen aizmirstās, nenozīmīgās uzvaras uz sauszemes Un jūras viņi lika iemūžināt freskās (gluži tāpat, kā to savā laikā darīja Venēcijas dodži), kurās redzams, kā Pestītājs un Svētā Jaunava lidina viņiem no mākoņiem ziedu pušķus, bet pats Visaugstākais, savā debesu troni sēdēdams, viņiem aplaudē! Un kas tās gleznoja? Skaidrs — Ticiāns, Tintoreto, Paolo Veroneze, Rafaēls — neviens cits kā tie, kurus pielūdz visa pasaule,— vecmeistari.
Andrea del Sartro slavināja savus prinčus gleznās, kas tos uz mūžiem paglābj no pelnītas aizmirstības, bet tie ļāva viņam pašam nomirt badā. Ko bija pelnījis, to dabūja. Rafaēls gleznoja tādas pekles vellatas kā Katerīna un Marija Mediči sēžam debesīs un draudzīgi sarunājamies ar Jaunavu Mariju un eņģeļiem (nemaz nerunājot par vēl augstākstāvošām personām), un tomēr draugi man pārmet, ka es esot aizspriedumains pret vecmeistariem, jo dažkārt nespēju saskatīt skaistumu viņu darbos. Šad tad es pats pret savu gribu šo skaistumu saskatu, tomēr nekad nespēšu samierināties ar necienīgo pazemošanos, kas lika šiem māksliniekiem prostituēt savu cildeno talantu, lai slavinātu tādus briesmoņus kā pirms diviem un trim gadsimtiem dzīvojošos franču, Venēcijas un Florences augstmaņus.