Man mēģināja ieskaidrot, ka vecmeistari šos kauna darbus darījuši maizes rieciena dēļ, jo prinči un citi augstmaņi bijuši vienīgie mākslas mecenāti. Ja izcili apdāvināts cilvēks labāk ļauj par maizes kumosu sabradāt dubļos savu lepnumu, nekā nomirst badā, neapkaunojot savu pašcieņu, tad tur nav ko iebilst. Tad jau gluži tāpat varētu attaisnot, ja Vašingtons un Velingtons apzagtos vai sieviete nodotos netiklībai.
Taču Mediči mauzolejs man neiziet no prāta. Tas ir liels kā baznīca; grīda ir jebkuras karaļpils grīdas cienīga; griestu kupols apgleznots ar krāšņām freskām; un sienas sedz — nu, kas? Marmors? Ģipsis? Koks? Tapetes? Nē. Sarkanais porfīrs, serpentīns, sarkanie koraļļi, lazūrs! Milzīgās sienas visnotaļ noklātas ar šiem dārgakmeņiem, kas tajās iestrādāti sarežģītos rakstos un figūrās, un nopulētas spožas kā spoguļi, kur atspulgo griestu freskas. Un pie vienas no šo mirušo Mediči statujām nolikts kronis, kurā spīd un zaigo tik daudz briljantu un smaragdu, ka par tiem gandrīz varētu nopirkt veselu līnijkuģi. Šīs ir tās mantas, uz kurām valdība metusi savu kāro aci, un Itālijai tā būs laimes diena, kad tās pārceļos uz valsts dārgumu krātuvi.
Un nu . . . Neko darīt, atkal tuvojas viens ubags. Iziešu ārā un piebeigšu viņu, tad nākšu atpakaļ un pazākāšos vēl vienas nodaļas garumā.
Aprijis vientuļo sērdieni, aiztriecis viņa biedrus, beidzot nomierinājies un kļuvis apcerīgs, jūtu atgriežamies mīlīgāku noskaņojumu. Kad esmu tik brīvdomīgi izrunājies par baznīckungiem un baznīcām, man liekas, ja zinu kaut ko labu par vieniem vai otriem, tad taisnības labad nevajadzētu turēt sveci zem pūra. Es tiešām esmu dzirdējis daudz cildinošu vārdu par garīdzniecību, tomēr visievērojamākais, ko pašreiz varu atcerēties, ir viena ubagu mūku ordeņa brāļu pašaizliedzīgā rīcība holeras epidēmijas laikā. Es runāju par dominikāņu ordeņa brāļiem — cilvēkiem, kas šajā karstajā klimatā ģērbjas raupja, smaga auduma mūku tērpā ar kapuci galvā un staigā basām kājām. Jādomā, ka viņi patiesi mīl savu reliģiju, ja gatavi tās dēļ uzņemties tik lielas ciešanas. Kad Neapolē plosījās holera, kad ik dienu mira simtu simtiem cilvēku, kad jebkuru interesi par sabiedrības labklājību bija aprijušas ikviena rūpes pašam par sevi un katrs pilsonis uzskatīja par vienīgo pienākumu gādāt tikai par savu personu, dominikāņu pulciņi staigāja, apkopdami slimos un aprakdami mirušos. Par šo nesavtīgo darbu daudzi samaksāja ar dzīvību. Viņi šķīrās no dzīves mīļu prātu, un to nav grūti saprast. Ir zināma cilvēku suga, kuru dvēseles glābšanai absolūti nepieciešama precīzi izmērīta ticība, līdz pēdējam sīkumam formulēta doktrīna, taču žēlsirdība, šķīstība un pašaizliedzība, kas mīt tādu cilvēku sirdīs kā šie mūki, noteikti izglābs viņu dvēseles, kaut arī viņi tik tālu aizmaldījušies no īstās reliģijas, kura, protams, ir mūsējā.
Viens no šiem resnajiem baskāju rezgaļiem brauca kopā ar mums mazajā franču tvaikonītī uz Čivitavekiju. Otrajā klasē mēs bijām tikai seši cilvēki. Viņš brauca starpklājā. Viņš kļuva par visa kuģa dvēseli, šis asinskārais Inkvizīcijas dēlsl Kopā ar franču karakuģa orķestra diriģentu viņš pārmijus spēlēja klavieres un dziedāja operu ārijas; viņi dziedāja duetus; uz ātru roku viņi saimprovizēja teātra kostīmus un uzveda ekstravagantus farsus un pantomīmas. Mēs ar šo mūku lieliski sadraudzējāmies un tērgājām bez gala, kaut gan viņš nesaprata nekā, ko viņam teicām, un mēs, protams, ir minēdami nespējām uzminēt ne vārda, kas nāca pār viņa lūpām.
Tik varenu netīrumu, kukaiņu un tumsonības bedri kā šī Čivitave- kija mēs nebijām redzējuši nekur, izņemot augoni Āfrikas miesā, ko sauc par Tanžeru un kas ir uz mata tāda pati. Cilvēki te dzīvo divus jardus platās spraugās, kurās valda gan savdabīga, tomēr nepatīkama smaka. Labi gan, ka ieliņas nav platākas, jo tagad tajās ietilpst tikai tik daudz smakas, cik cilvēks vēl spēj izturēt, un, protams, ja tās būtu platākas, tad cilvēki būtu pagalam. Šīs ielu spraugas ir bruģētas ar akmeņiem, bet bez tam vēl blīvi noklātas ar beigtiem kaķiem, satrunējušām lupatām, dārzeņu lakstiem un vecu tupeļu paliekām, kas viss piesūcies ar samazgām; un cilvēki sēž pie namdurvīm uz soliņiem un priecājas. Viņi ir slinki, taču arī laikakavēkļu viņiem nav daudz. Pušu neraujoties, viņi pastrādā no vietas stundas trīs četras, tad met darbam mieru un ķer mušas. Tas lielu mākslu neprasa, vajag tikai pastiept roku: ja negadīsies noķert to, kuru gribēja, noķers citu. Un viņiēm vienalga. Viņi nav izvēlīgi. Kādu noķer, tāda laba.
Viņiem ir arī citi kukaiņi, bet tas viņus nepadara iedomīgus. Viņi ir klusi, nepretenciozi ļaudis. Minēto dieva radībiņu viņiem ir krietni vairāk nekā citu vietu iedzīvotājiem, bet viņi ar to nedižojas.
Viņi ir traki netīrīgi, šie cilvēki — viņu seja, miesa un drānas ir vienādi netīras. Ja ierauga kādam tīru kreklu mugurā, viņi nicīgi novēršas. Sievieši pusi dienas pavada, mazgājot veļu pie publiskajām akām, bet, jādomā, tā ir citu cilvēku veļa. Varbūt viņām ir viena kārta valkāšanai un otra mazgāšanai, jo tās drēbes, kas mugurā, nekad nav ūdeni redzējušas. Kad velēšanās pabeigta, viņas baro savus mazuļus. Viņas baro pa vienam smulīgam kaķēnam uzreiz, bet pārējie pa to laiku berž muguras gar durvju stenderēm un jūtas laimīgi.