Viss šis apgabals ietilpst Pāvesta valstī.* Skolu šeit, liekas, nav, un arī biljarda zāle tikai viena. Izglītība ir ļoti zemā līmenī. Viena daļa jauno vīriešu aiziet zaldātos, otra kļūst par garīdzniekiem, bet atlikušie — par kurpniekiem.
Šeit ieviesta pasu sistēma. Tas pats, starp citu, izdarīts ari Turcijā. Tas norāda, ka Pāvesta valsts ir tikpat progresīva kā Turcija. Ar šo faktu pietiek, lai aizbāztu muti ļaunprātīgiem neslavas cēlājiem. Es jau Florencē biju parūpējies par vīzu pasē, lai drīkstētu iebraukt Romā, tomēr mani neizlaida krastā, iekām policisti ostā nebija to pārbaudījuši un atsūtījuši man atļauju. Esmu viņiem tik bīstams, ka viņi neuzdrošinājās man atdot pasi veselas divpadsmit stundas. Laikam nosprieda, ka būs drošāk, ja ļaus man mazliet atdzist. Varbūt nodomāja, ka esmu iekārojis pievākt pilsētu. Nu, tad viņi mani nepazīst. Šo pilsētu neņemtu pat par velti. Stacijā viņi pārbaudīja manu bagāžu. Paņēma vienu no maniem labākajiem jokiem, rūpīgi izlasīja divas reizes un tad, sākdami no beigām, vēlreiz. Taču viņu saprašanai tas bija par augstu. Viņi palaida to apkārt no rokas rokā, katrs brītiņu nopūlējās izdibināt būtību, tomēr tas nevienam nebija pa spēkam.
Tas arī nebija vienkāršs joks. Beidzot kāds vecs žandarms to lēnām un apdomīgi izburtoja, tad reizes trīs četras nogrozīja galvu un noteica, ka, pēc viņa domām, saturs esot musinošs. Nu es pirmoreiz nobijos no tiesas. Steigšus piedāvājos dokumentu izskaidrot, un viņi visi sapulcējās man apkārt. Es nu skaidroju un skaidroju, viņi pierakstīja visu, ko teicu, bet — jo ilgāk es skaidroju, jo mazāk viņi saprata, un, kad beidzot galīgi atteicās apjēgt, arī es pats vairs nekā nesapratu. Viņi sacīja, ka pēc viņu pārliecības tas esot musinošs, pret valdību vērsts dokments. Es svinīgi apgalvoju, ka tā nav, bet viņi tikai purināja galvas un nebija pārliecināmi. Brītiņu viņi apspriedās un beigu beigās papīru konfiscēja. Man bija tā gaužām žēl, jo biju pie šā joka ilgi nostrādājis un lepojos ar to, bet nu man šķita, ka nekad vairs to neredzēšu. Droši vien to nosūtīs uz Romu un iešūs kriminālpolicijas arhīvā, un uzskatīs par mistisku ellesmašīnu, kas būtu sprāgusi kā mīna un sašķaidījusi labo pāvestu pīšļos, ja nebūtu iejaukusies Providence. Un Romā policija droši vien mīs man uz papēžiem, jo uzskatīs par ļoti bīstamu personu.
Čivitavekijā ir drausmīgi karsts. Ielas ir tik šauras un mājas tik augstas un tik biezām sienām tādēļ, lai pasargātu cilvēkus no svelmes. Šī ir pirmā Itālijas pilsēta no visām, ko esmu redzējis, kurai nav neviena svētā par patronu. Man šķiet, ka neviens cits svētais kā vienīgi tas, kas uzbrauca debesīs ugunsratos, nespētu šo klimatu izturēt.
Te nav nekā, ko redzēt. Pilsētai pat nav savas katedrāles ar vienpadsmit tonnām sudraba arhibīskapu ģērbkambarī; šeit ceļotājam neparāda arī nevienu appelējušu septiņus tūkstošus gadu vecu ēku; nevienu apkūpējušu kamīna aizsegu, kas varētu būt Rubensa vai Simpsona, Ticiāna vai Fergusona, vai kāda cita tās pašas brālības meistara šedevrs; nav viņiem arī pudelēs iepreparētas kāda svētā ķermeņa daļas un pat nevienas nagliņas no Pestītāja krusta. Mēs braucam uz Romu. Šeit nav, ko skatīties.
26. NODAĻA
MŪSDIENU ROMIETIS UN VIŅA CEĻOJUMI * Sv. PETERA LIELISKUMS * SVĒTĀS RELIKVIJAS * BRĪNIŠĶĪGS SKATS NO KATEDRĀLES TORŅA * SVĒTĀ INKVIZĪCIJA * VECI MŪKU DARINĀTI VILTOJUMI * SABRUKUŠAIS KOLIZEJS * KOLIZEJS SAVAS SLAVAS LAIKOS * VECA KOLIZEJA TEATRA AFIŠA * 1700 GADUS VECA KRITIKA ROMAS AVĪZĒ
Kas cilvēkam rada visaugstāko baudu? Kas liek cilvēka krūtīs uzviļņot lepnumam vairāk par jebko citu, ko viņš sasniedzis? Atklājums! Apzināties, ka ejat ceļu, kuru vēl neviens nav gājis, ka skatāt to, ko vēl nav redzējusi neviena cilvēka acs, ka elpojat pirmatnīgu, jaunavīgu gaisu. Dzemdēt ideju, atklāt dižu domu, uziet intelektuālu tīrradni laukā, kuru jau daudzkārt arušas cita smadzenes. Atklāt jaunu planētu, izgudrot jaunu skrūvīti, atrast ceļu, kā izmantot zibeni informācijas pārvadīšanai. Būt pirmajam — tur slēpjas visa jēga. Kaut ko izdarīt, kaut ko pateikt, kaut ko ieraudzīt pirmajam ātrāk par visiem — tas sagādā prieku, ar kuru salīdzinājumā citi prieki ir sāji un parasti, jebkura citāda laime — sīka un niecīga. Morze, kad pakļautais zibens viņam atnesa pirmo vēsti; Fultons mirklī, kas šķita ilgstam simt gadu, kad viņš, gaidās sasprindzis, uzlika roku uz regulatora kloķa un raugi!— tvaikonis sāka kustēties; Dženners, kad viņa pacients ar govju baku vīrusu asinīs izstaigāja barakas, kur gulēja ar melnajām bakām slimi cilvēki, un nesaslima; Havs,* kad viņam prātā uzdzirkstīja doma, ka simt divdesmit cilvēku paaudzes bija urbušas adatai aci aplamajā galā; tas nezināmais visu mākslinieku mākslinieks, kas sirmā senatnē nolika kaltu un nolūkojās uz pabeigto Lāokoontu; Dagērs, kad viņš pavēlēja saulei, kas bija uzkāpusi zenītā, fiksēt ainavu uz mazas, nenozīmīgas sudraba plātnītes, un saule paklausīja; Kolumbs, kad, uzkāpis «Pintas» vantīs*, vicināja cepuri virs teiksmu jūras un raudzījās pretī nepazīstamai pasaulei! Tie ir cilvēki, kas patiesi dzīvojuši, kas ir patiesi izpratuši, ko nozīmē prieks, kas garu mūža laiku sakoncentrējuši vienā vienīgā mirklī.
Ko gan es varētu ieraudzīt Romā tādu, ko citi nav redzējuši pirms manis? Vai es tur varētu pieskarties kaut kam tādam, ko neviena roka vēl nav skārusi? Vai es tur spētu kaut ko izjust, izzināt, dzirdēt vai iepazīt, kas mani satrauktu, pirms satraucis citus? Nekā. Nav itin nekā tāda. Līdz ar to mirst daļa ceļojuma burvības. Bet ja nu es būtu romietis? Ja es piedevām savam laiskumam būtu apveltīts ar mūsdienu Romas iedzīvotāja laikskumu, māņticību un bezgalīgo nezināšanu, kādas negaidītas brīnumu pasaules man tad atklātos! Ai, ja es dzīvotu