Kampanjā, kas atrodas divdesmit piecas jūdzes no Romas! Tad es gan ceļotu.
Es aizbrauktu uz Ameriku, visu tur apskatītu un .iepazītu, tad atgrieztos Kampanjā un nostātos savu tautiešu priekšā kā spožs jaunatkiājējs. Es teiktu:
«Redzēju tur zemi, ko neapēno Māte Baznīca, un tomēr cilvēki tur ir dzīvi. Redzēju valdību, kas aizsardzībai nekad nav algojusi svešus kareivjus, kuru uzturēšana izmaksā dārgāk par pašas valdības uzturēšanu. Redzēju vienkāršus vīriešus un vienkāršas sievietes, kas prot lasīt; es redzēju pat pavisam mazus lauku bērnus, kas prot grāmatu; ja es uzdrošinātos cerēt, ka jūs man noticēsiet, es pat teiktu, ka viņi prot arī rakstīt. Pilsētās redzēju cilvēkus dzeram brīnum gardu dzērienu, ko taisa no ūdens un krīta, bet nekad nemanīju, ka pa viņu Brodveju, viņu Pensilvānijas avēniju vai Montgomerija ielu dzītu kazas un slauktu tās pie namdurvīm. Redzēju īsta stikla logus pat visvienkāršāko ļaužu mitekļos. Dažas mājas bija celtas nevis no akmeņiem, pat ne no ķieģeļiem; varu svinīgi apzvērēt — tās bija no koka. Mājās reizēm izceļas ugunsgrēks, un tās nodeg — tiešām nodeg līdz pamatiem, ka nekas pāri nepaliek. To es ņemos apzvērēt, kaut nāves cisās gulēdams. Un par pierādījumu tam, ka tādi notikumi tur atgadās it bieži, teikšu jums, ka viņiem tur ir tāda ierīce, ko viņi sauc par ugunsdzēsības mašīnu, kas izspļauj lielus ūdens daudzumus; to mašīnu allaž tur gatavībā — nakt un dien, lai tā varētu steigties uz mājām, kas aizdegušās. Jūs varbūt domājat, ka pietiek ar vienu mašīnu, bet lielajās pilsētās to ir vai vesels simts; viņi nolīgst cilvēkus un maksā tiem mēnešalgu tikai par to vien, ka tie vīri apdzēš ugunsgrēkus. Citi vīri par zināmu naudu apdrošina jūsu māju, lai tā nenodegtu, bet, ja tomēr nodeg, tad izmaksā īpašniekam naudu. Tur ir simtiem tūkstošiem skolu, un ikviens var iet un mācīties un kļūt gudrs kā baznīckungs. Ja tajā ērmotajā zemē bagātnieks nomirst, grēkus nenožēlojis, viņš nokļūst ellē; viņš nevar par aizlūgumiem atstātu naudu nopirkt sev atpestīšanu, tā ka no bagātības tur cilvēkam lielas jēgas nav. Jāteic, nav jēgas viņsaulē, bet šajā pašā saulē labums ir liels, gaužām liels, jo, raugiet, ja cilvēks ir bagāts, visi viņu tur cieņā un godā, viņš var iekļūt likumdevējos, var tapt par gubernatoru, ģenerāli, senatoru, kaut arī būtu dumjš kā pēdīgais ēzelis — gluži tāpat kā mūsu mīļajā Itālijā augstajās vietās ir tikai augstmaņi, pat ja tie dažkārt ir augstdzimuši idioti. Tajā zemē cilvēkam, ja viņš ir bagāts, pasniedz dārgas dāvanas, viņu lūdz uz mielastiem, dzirda ar dārgiem dzērieniem; bet, ja viņš ir nabags un turklāt vēl iekritis parādos, viņam jāsamaksā jeb, kā tur mēdz teikt, «jānokārto» viss līdz pēdējam grasim. Sievietes bezmaz vai katru dienu ģērbjas citā kleitā; kleitas ir smalkas, bet aplam ērmoti piegrieztas; piegriezums un mode tur rtļainās pa divi lāgi ik simt gados; un, ja vien es būtu ar mieru, ka mani nosauc par bezkaunīgu melsēju,
es teiktu, ka tas notiek pat biežāk. Mati amerikāņu sievietēm neaug uz galvas: varen veikli meistari tos iztaisa darbnīcās — saskrullē un iededzina bezdievīgos kruzuļos. Daži tur valkā stikla acis un, jādomā, itin labi redz tām cauri, citādiņ jau nevalkātu; un zobus, kas dažam no viņiem mutē, taisījusi cilvēka apgrēcīgā zaimotāja roka. Vīrieti apģērbi ir aplam apsmejami. Viņi diendienā nenēsā ne musketes, ne garas kārtis; viņiem nav apmetņu ar zaļu padrēbi, nedz melnas filca trīsstūrenes, nedz naglotu kurpju ar piešiem, nedz ādas getru līdz ceļiem, nedz kazādas bikšu ar vilnu uz āru. Viņi valkā uz augšu sašaurinātas platmales, ko dēvē par «cilindriem», svārkus pavisam drūmā melnā krāsā un kreklus, uz kuriem netīrumus var tik lēti redzēt, ka krekls jāmaina vai katru mēnesi; bikšu vietā viņi valkā tā sauktos pantalonus, ko satur ar plecu lencēm, bet kājās auj smieklīga izskata un pagaiam neizturīgus zābakus. Paši izērmojušies kā gatavie kumēdiņi, šitie ļaudis smējās par manu apģērbu. Tajā zemē grāmatu ir tik daudz, ka nav nekāds brīnums kādu ieraudzīt. Un avīzes arī. Viņiem ir milzīga mašīna, kas tādas lapas sadrukā tūkstošiem ik stundu.
Es tur redzēju parastus vīrus, kas nav ne priesteri, ne augstmaņi, un tomēr viņiem pieder tā zeme, ko viņi ar un ecē. Viņi to nenomā ne no baznīcas, ne no augstmaņiem. Ņemos to apzvērēt. Tanī zemē jūs varētu vai trīsreiz izkrist pa trīsdesmitā stāva logu un neuzkrist virsū ne zaldātam, ne baznīckungam. Tīri jāpabrīnās, cik maz tur šo ļaužu. Pilsētās jūs redzēsiet divpadsmit civilos uz vienu zaldātu un tikpat daudz uz katru baznīckungu vai sludinātāju. Pret jūdiem tur izturas akurāt kā pret cilvēkiem, nevis kā pret suņiem. Viņi drīkst strādāt, kādu darbu vien grib; drīkst pārdot, ja vien grib, pavisam jaunas preces; drīkst atvērt aptiekas; ārstēt kristīgus ļaudis; drīkst pat sarokoties ar kristīgo, ja viņiem prāts uz to nesas; var sadzīvot ar kristīgajiem kā cilvēks ar cilvēku; viņiem nav jādzīvo ieslodzītiem vienā pilsētas kaktā; viņi dzīvo pilsētā jebkurā vietā, kur pašiem patīk; stāsta pat, ka viņi drīkstot iepirkt zemi un mājas īpašumā, bet par to nu gan es šaubos; viņiem nekad neliek plikiem skriet pa ielām sacensībā ar ēzeļiem, lai karnevāla laikā uzjautrinātu ļaudis; zaldāti viņus nesadzen nu jau cik simt gadu ik svētdienu baznīcā noklausīties, kā tur nolād viņus pašus un it īpaši viņu ticību; un šinī baltā dienā tai ērmotajā zemē jūdiem atļauj balsot, jānudien, atļauj tādam pat kāpt tribīnē un izteikt, ko viņš domā par valdību, ja valdība viņam nav pa prātam! Brīnumu brīnumi,- kad es jums saku. Vienkāršie ļaudis tur brīnum daudz ko zina; viņiem pat netrūkst nekautrības kurnēt, ja valdība nerīkojas pareizi, jaukties valdības darīšanās un aizrādīt valdībai; ja viņiem būtu tādi likumi kā pie mums, ka no trim dolāriem, ko ienes raža, viens jāatdod nodokļos, viņi piespiestu valdību tādu likumu grozīt; viņi ne tik vien nemaksā nodokļos trīsdesmit dolārus no simta, bet negrib maksāt ij septiņus. Ērmoti, pavisam ērmoti ļaudis. Viņi nezina,