ka viņiem klājas labi. Ubagu ordeņa mūki nestaigā apkārt ar groziem, lūgdami dāvanas baznīcai un paši notiesādami labāko. Man tur negadījās redzēt baskājainus dieva kalpus staigājam ar groziem un ubagojot. Tajā zemē mācītāji nelīdzinās mūsu ubagu ordeņa brāļiem — viņiem ir pa divām trim drēbju kārtām, un viņi lāgiem mazgājas. Kalni tajā zemē ir krietni augstāki par mūsu Albāņu kalniem; milzīgā Romas Kampanja, kas ir simt jūdžu gara un četrdesmit jūdžu plata, ir itin maza salīdzinājumā ar Amerikas Savienotajām Valstīm; Tibēra, mūsu slavenā upe, kas varenā straumē plūst turpat divsimt jūdžu un kam Romā puika vis nevar pārlingot akmeni pāri, nav ne tik gara un ne tik plata kā Amerikas Misisipi, nedz kā Ohaio un netiek līdzi pat Hudzonai. Amerikā ļaudis ir daudz gudrāki par saviem vectēviem un zina daudz vairāk nekā tie. Viņi near tīrumus ne ar nosmailētu nūju, ne trijstūra dēli, kas uzirdinot tikai zemes virskārtu. Mēs darām to tālab, ka arī mūsu tēvi pirms trīstūkstoš gadiem darīja tāpat. Bet man šķiet, ka tie ļautiņi savus senčus netur godā. Viņi aršanai lieto arklus ar asu, izliektu dzelzs lemesi, kas iegriežas zemē pilnas piecas collas. Un tas vēl nav viss. Labību viņi pļauj ar briesmīgām mašīnām, kas veselus tīrumus nogāž vienā dienā. Ja uzdrošinātos, es pastāstītu, ka dažkārt viņi palaiž arkla vietā tādu velna izgudrojumu, kas, uguni un tvaiku spļaudams, uzplēš veselu akru vienā stundā, bet — bet — no jūsu acīm es redzu, ka jūs neticat ne vārda no tā, ko es stāstu. Ak vai, mana labā slava pagalam, un es uz laiku laikiem esmu apzieģelēts par melkuli!»
Mēs, protams, bieži bijām apmeklējuši milzīgo "Sv. Pētera baznīcu. Man bija zināmi tās izmēri. Es zināju tās grandiozo struktūru. Zināju, ka garumā tā pielīdzināma Vašingtonas Kapitolijam — aptuveni septiņsimt trīsdesmit pēdu. Zināju, ka tā ir trīssimt sešdesmit četras pēdas plata, tātad platāka par Kapitoliju. Zināju, ka krusts baznīcas kupola galā atrodas četrsimt trīsdesmit astoņas pēdas augstāk par Kapitolija kupolu. Man tātad bija mērogs. Gribēju pēc iespējas precīzāk iedomāties, kāda baznīca izskatās; ļoti gribējās zināt, cik lielā mērā esmu kļūdījies. Kļūdījies biju pamatīgi. Sv. Pētera baznīca ne tuvu neizskatījās tik liela kā Kapitolijs un no ārpuses nebija ne divdesmito daļu tik skaista.
Kad sasniedzām durvis un iegājām katedrālē, neparko nespējām aptvert, ka celtne ir tik ārkārtīgi liela. Izpratni biju spiests izskaitļot. Vajadzēja atsaukt atmiņā citas celtnes, lai varētu salīdzināt. Sv. Pētera baznīca ir liela un smagnēja. Tās apmēri un augstums būtu izsakāmi ar
diviem Kapitolijiem, kas uzlikti viens uz otra__________ ja Kapitolijs būtu
lielāks; vai arī, uzliekot citu uz citas divu triju kvartālu parastās dzīvojamās mājas. Sv. Pētera baznīca ir tik liela, bet skatienam tāda neliekas. Nelaime tā, ka viss tajā ir vienādi milzīga izmēra un nav pretmetu, ar ko varētu salīdzināt — ja nu vienīgi ar cilvēkiem, un tos es pat nebiju ievērojis. Tie līdzinājās maziem kukainīšiem. Bērnu statujas, kas tur svētītā ūdens traukus, saskaņā ar dotajiem izmēra skaitļiem ir milzīgas, bet tikpat liels ir viss, kas atrodas to tuvumā. Mozaīku gleznas katedrālē ir grandiozas, tās darinātas no tūkstošiem stikla klucīšu mana mazā pirkstiņa locītavas garumā, tomēr gleznas izskatās gludas un viengabalainas, tās ir košas un pilnā mērā atbilst katedrāles dimensijām. Tātad ari tās nederēja par mērauklu. Pašā baznīcas viņā galā (biju pārliecināts, ka viņā galā, bet vēlāk konstatēju, ka īstenībā tas ir telpas vidus tieši zem kupola) atrodas tā sauktais baldahino — liels piramidāls bronzas režģis, kas atgādina moskītu tīklu, īstenībā tas izskatījās tikai kā stipri palielināts gultas baldahīns. Un tomēr es zināju, ka tas pārsniedz pusi Niagāras ūdenskrituma augstuma. Tam pāri pletās tik varens kupols, ka baldahīns nemaz nešķita liels. Četriem milzīgajiem stūrainajiem pīlāriem, kas stāv vienādā attālumā cits no cita un balsta jumtu, es dimensijas nepratu aprēķināt, jo nebija itin nekā, ar ko varētu tos salīdzināt. Zināju, ka katras šķautnes platums atbilst prāvas dzīvojamās mājas fasādei (piecdesmit līdz sešdesmit pēdu) un ka tie ir divtik augsti kā parasta trīsstāvu māja, un tomēr tie izskatījās mazi. Izdomājos visdažādākās iespējas, kā sevi piespiest, lai apjēgtu, cik liela īsti ir Sv. Pētera katedrāle, taču ne pie kāda gala netiku. Apustulis, kas vienā mozaīkas gleznā raksta ar sešas pēdas garu spalvu, man izskatījās kā gluži parasts apustulis.
Pēc laba brīža tomēr sāku pievērst uzmanību cilvēkiem. Stāvot Sv. Pētera baznīcas durvīs un noraugoties uz cilvēkiem baznīcas viņā galā — divu ielas kvartālu tālumā —, cilvēki šķiet mazi; turklāt milzīgo gleznu un skulptūru ietverti un lielajā telpā izkliedēti tie izskatās daudz mazāki, nekā izskatītos divu kvartālu attālumā klajā laukā. Es «pēc acumēra» novērtēju cilvēku, kas pagāja man garām, tad vēroju viņu, kad viņš bija aizgājis līdz baldahīnam, un vēroju aizejam vēl tālāk — redzēju viņu sarūkam līdz skolas puišeļa augumam, un tad viņš pazuda manam skatienam, iejukdams sīko pundurcil- vēciņu barā. Baznīca nesen bija izrotāta sakarā ar plašu ceremoniju par godu Sv. Pēterim, un pašreiz bija nolīgti strādnieki, kas no sienām un kolonnām vāca nost puķu un zeltītā papīra vijas. Tā kā ne ar kādām kāpnēm vajadzīgo augstumu nevarēja aizsniegt, strādnieki no balustrādēm un kolonnu kapiteļiem laidās lejup virvēs. Augšējā galerija, kas apvij lielā kupola iekšsienas, atrodas divsimt četrdesmit pēdu augstumā no baznīcas grīdas — tikai retais Amerikas baznīcas tornis sniedzas tik augstu. Apmeklētāji parasti mēdz uzkāpt galerijā, lai nolūkotos lejup, jo no turienes var gūt vislabāko priekšstatu par augstumiem un attālumiem. Kamēr mēs stāvējām lejā, viens strādnieks, iekarinājies virvē, laidās no galerijas lejup. Nekad mūžā man nebija licies, ka cilvēks tik ļoti spēj līdzināties zirneklim. Viņš likās mazs mazītiņš, un resnā virve šķita kā zirnekļa tīkla pavediens. To redzot, es biju ar mieru noticēt, ka reiz baznīcā iesoļojis desmit tūkstoš kareivju liels pulks noklausīties dievkalpojumu, bet virspavēlnieks, kas ieradies vēlāk, nav varējis tos atrast un nodomājis, ka kareivji vēl nav atnākuši. Kareivji tomēr baznīcā bija, tikai nostājušies vienā no tās transeptiem. Gandrīz piecdesmit tūkstoš cilvēku pulcējās Sv. Pētera katedrālē, lai dzirdētu nolasām dogmu par Marijas Pasludināšanu. Ir aprēķināts, ka baznīcā pietiek stāvvietu . . . ļoti daudziem baznīcēniem; precīzo skaitli esmu aizmirsis. Bet tas nav svarīgi — arī nupat minētais ir pietiekami precīzs.