Dabiski, ka mēs apmeklējām Forumu, kur tika noslepkavots Cēzars,* tāpat arī Tarpeja klinti.* Redzējām «Mirstošo gladiatoru» Kapitola kalnā, un man šķiet, ka mēs pat atzinām šo mākslas brīnumu, varbūt tāpat kā Vatikānā apbrīnojām drausmo marmorā ietērpto traģēdiju — «Lāokoontu». Un bez tam bijām Kolizejā.
Ikviens ir redzējis Kolizeja attēlu; ikviens uzreiz pazīs šo cepuru kārbu «vienās ambrazūrās un logos», kurai viena puse izgrauzta. Tā kā šī celtne stāv nostāk, tā atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā pārējie senās Romas pieminekļi. Pat skaistais Panteons, uz kura pagānu altāriem tagad uzstatīti krusti un kura Venera, izrotāta ar svētulīgiem vizuļiem, tagad negribīgi kalpo par Jaunavu Mariju, ir iesprostots starp nožēlojamiem nameļiem un zaudējis labu tiesu majestātiskuma. Bet visu Eiropas drupu valdnieks Kolizejs joprojām saglabājis savu karalisko vientulību, kas piedien tik augstai cilmei. .Savvaļas puķes un nezāles zeļ uz tā masīvajām arkām starp lokā izvietotajiem sēdekļiem, un mežvīns stīgo no augstajām sienām. Svinīgs klusums klājas pār milzu celtni, kur sendienās pulcējās nepārredzami skatītāju pūļi. Tauriņi ieņēmuši modes un skaistuma karalieņu vietu, kuras šeit bija redzamas pirms septiņpadsmit un astoņpadsmit gadsimtiem, un imperatora ložā gozējās ķirzakas. Dzīvāk nekā visas vēstures grāmatas Kolizejs stāsta par Romas dižumu un Romas pagrimumu. Tas ir spilgtākais liecinieks kā vienam, tā otram. Staigājot pa mūsdienu Romu, grūti ticēt tās kādreizējai varenībai un iedzīvotāju miljoniem; bet šī celtne ir stūrgalvīga liecība, ka šai pilsētai bija nepieciešams teātris ar astoņdesmit tūkstoš sēdvietām un divdesmit tūkstoš stāvvietām, lai apmierinātu pilsoņu kāri pēc izpriecām; Kolizejs piespiež mūs tam ticēt. Teātris ir vairāk nekā tūkstoš sešsimt pēdu garš, septiņsimt piecdesmit pēdu plats un simt sešdesmit piecas pēdas augsts. Tam ir ovāla forma.
Amerikā cietumniekus mēs, sodīdami par noziegumu, vienlaikus izmantojam derīgam darbam. Mēs iznomājam viņus fermeriem vai liekam viņiem pelnīt valstij naudu, nodarbinot viņus mucu taisīšanā vai ceļu būvē. Tā mēs apvienojam lietderību ar grēku izpirkšanu, un visiem labi. Bet senajā Romā mēdza apvienot kalpošanu reliģijai ar izpriecām. Kopš kļuva nepieciešams iznīdēt jaunās sektas piekritējus, ko dēvēja par kristiešiem, tauta gudri nosprieda to darīt tā, lai valstij būtu ienākums un tautai izpriecas. Gladiatoru cīņas un citas atrakcijas sāka papildināt ar jaunu numuru — Kolizeja arēnā izgrūda ienīstās sektas piederīgos un pēc tam ielaida tur plēsīgus zvērus. Domā, ka šajā arēnā mocekļu nāvē bojā aizgājis ap septiņdesmit tūkstošiem kristiešu. Tas Kristus sekotāju acis Kolizeju padarīja par svētvietu. Un tas ir taisnīgi; ja jau ķēde, ar ko bija saistīts kāds svētais, ir svēta, un, ja svēts ir kāda svētā pēdas iespiedums akmenī, tad vieta, kur cilvēks atdevis dzīvību par savu ticību, patiesi ir svēta.
Pirms sešpadsmit vai astoņpadsmit gadsimtiem šis Kolizejs bija Romas lielais teātris, bet Roma — pasaules valdniece. Šeit imperators, augstākie valstsvīri, augstmaņi un milzum plaša mazāk nozīmīga
auditorija noskatījās krāšņus uzvedumus. Gladiatori cīnījās ar gladiatoriem un dažkārt arī ar daudzu tālu zemju karagūstekņiem. Šis bija Romas un līdz ar to visas pasaules prestiža teātris, un cilvēkam, kas nevarēja nejauši, it kā starp citu, ieminēties par savu «personisko ložu Kolizejā», iekļūšana augstākajā sabiedrībā bija liegta. Kad audumu tirgotājs gribēja modināt skaudību pārtikas preču tirgotājā pretējā stūra namā, viņš iegādājās numurētas vietas pirmajā rindā un stāstīja par to visiem. Ja neatvairāmais galantērijas preču pārdevējs, sekodams iedzimtajam instinktam, gribēja satriecoši paspīdēt, viņš, apģērbies pāri savu līdzekļu iespējām, aizveda kāda cita puiša sirdsdāmu uz Kolizeju un, lai pilnīgi iznīcinātu sāncensi, starpbrīžos cienāja viņu līdz nelabumam ar saldējumu un viņas garastāvokļa uzmundrināšanai piegāja pie būriem, kuros bija ieslodzīti mocekļi, un pabikstīja ieslodzītos ar savu niedres spieķīti. Romiešu dendijs jutās savā elementā vienīgi tad, kad, atspiedies pret kolonnu, skrullēja ūsiņas, izlikdamies neredzam dāmas; kad pa divas collas garu tālskatīti vēroja asiņainās cīņas; kad izraisīja provinciāļos skaudību ar kritiskām piezīmēm, kas nepārprotami liecināja, ka viņš Kolizejā bijis neskaitāmas reizes un ka šis teātris viņam nespēj sniegt nekā jauna; kad viņš pēdīgi nožāvājies novērsās un izmeta:
«Tas esot slavenība! Ar zobenu rīkojas kā neaptēsts bandīts! Var jau būt, ka uz laukiem viņš var padižoties, bet galvaspilsētā tāds nekam neder.»
Laimīgs tas bezbiļetnieks, kas bija iemanījies partera sēdeklī sestdienas rīta izrādē, un laimīgs tas Romas ielaspuika, kas, grauzdams zemesriekstus, noskatījās gladiatoru cīņās no galerijas galvu reibinošajiem augstumiem.