Ai, cik viegli man būtu kļuvis ap sirdi, ja toreiz būtu zinājis, ka viņš ir tāds pats vienkāršs mirstīgais un ka viņa uzdevums ir tik vien kā vākt sēklas, retāk sastopamu jamsu, īpašas kāpostu šķirnes un neparastu sugu vardes nabaga nevienam nevajadzīgajam, nekaitīgajam, ar pelējumu apaugušajam akmenslaikmeta iestādījumam — Smitsona institūtam.*
Tajā neaizmirstamajā mēnesī es peldēju laimē, juzdams, ka pirmoreiz mūžā esmu pacelts lielas sabiedriskas kustības viļņa galotnē. Visi brauca uz Eiropu — arī es braucu uz Eiropu. Visi brauca skatīties slaveno Parīzes izstādi — arī es redzēšu Parīzes izstādi. Tvaikoņi ik nedēļu no dažādām valsts malām aizveda uz Eiropu četrus līdz piecus tūkstošus amerikāņu. Nevaru vairs lāgā atcerēties, vai tajā mēnesī man gadījās sastapt kaut duci paziņu, kas netaisītos tuvākajā laikā doties uz Eiropu. Es diezgan bieži klīdu pa pilsētu kopā ar kādu jaunu cilvēku — misteru Bliheru, kas arī bija nopircis biļeti ekskursijai. Viņš bija vaļsirdīgs, lādzīgs, vienkāršu sirdi un ļoti sabiedrisks, kaut arī ne no tiem cilvēkiem, kas pārveido pasauli. Viņam bija visai dīvains uzskats par šo izceļošanu uz Eiropu, un beigu beigās viņš nosprieda, ka visa amerikāņu nācija kravā mantību somās, lai emigrētu uz Franciju. Viendien iegriezāmies kādā Brodveja veikalā, kur viņš nopirka mutautu, un, kad veikalniekam nebija sīknaudas, ko izdot, misters B. sacīja:
— Nekas, norēķināsimies Parīzē.
— Es taču nebraukšu uz Parīzi.
— Kā — piedodiet, es lāgā nesaprotu .. .
— Sacīju, ka netaisos braukt uz Parīzi.
— Netaisāties braukt uz Parīzi! Netaisāties br . .. uz kurieni tad jūs brauksiet?
— Es vispār nebraukšu nekur.
— Kā tā — nekur? Nebrauksiet galigi nekur? Paliksiet tepat?
— Galīgi nekur, palikšu tepat visu vasaru.
Mans biedrs, ne vārda vairs nebildis, izgāja no veikala — izgāja pagalam apvainotā izskatā. Pie nākamā ielas stūra viņš beidzot ierunājās un ļoti kategoriski paziņoja:
— Gribat zināt manas domas? Viņš meloja.
Noteiktajā laikā kuģis bija sagatavots pasažieru uzņemšanai. Iepazinos ar jauno džentlmeni — savu nākamo kajītes biedru; man viņš likās saprātīgs, jautrs, iejūtīgs, augstsirdīgs, pacietīgs, vērīgs un apbrīnojami labestīgs. Neviens «Kveikersitijas» pasažieris neatteiksies parakstīties zem tā, ko nupat teicu. Mēs izvēlējāmies kajīti kuģa priekšgalā, labajā pusē, apakšējā klājā. Kajītē bija divas guļvietas, aizsvēpis iluminators, izlietne ar mutesbļodu un spilveniem bagātīgi nokrauta garena lāde, ko daļēji varēja izmantot par dīvānu, daļēji par glabātavu mūsu mantām. Visa šī iekārta tomēr vēl atstāja vietu, kur apgriezties; kaķi aiz astes pašūpot gan nevarētu, vismaz nopietni neapdraudot kaķi. Bet tā bija tikai kuģa kajīte, tādēļ pietiekami liela un mūs pilnā mērā apmierināja.
Tās vēsturiskās sestdienas agrā pēcpusdienā ierados ostā un uzkāpu uz kuģa. Viss gāja juku jukām. (Kaut kur biju šādu teikumu lasījis.) Piestātne bija pilnum pilna ļaužu un pajūgu; pasažieri piebrauca un steidzās uz kuģi; klāji bija krautin piekrauti ar lādēm un koferiem; ekskursanti, ģērbušies neizskatīgās ceļa drēbēs, pulciņos grozījās sīkajā lietū un izskatījās sašņurkuši un paplukuši kā samirkušas vistas. Lepnais kuģa vimpelis gan bija uzvilkts, bet, tās pašas noskaņas pārņemts, karājās mastā slābs un sašļucis. Vispār — nožēlojams skats! Ekskursija būs izpriecas brauciens — par to nevienam nebija nekādu šaubu, jo tā stāvēja rakstīts reklāmas prospektā, tas bija atzīmēts arī kvītī, taču pagaidām nekas par to neliecināja.
Beidzot, pārkliedzot klaudzoņu, dārdoņu, balsis un tvaika šņākoņu, atskanēja komanda: «Atdot galus!», un pēkšņi izcēlās drūzma pie trapiem, pavadītāji pa kaklu pa galvu metās projām, riteņi sāka griezties, un mēs laidāmies ceļā — pikniks sākāsl Lietū samirkušais pūlis piestātnē divreiz vārgi uzsauca «urrā!», mēs, stāvēdami uz slidenā klāja, pusbalsī atbildējām; karogs visiem spēkiem centās paplīvot, taču bez panākumiem; «lielgabalu baterija» klusēja — nebija munīcijas.
Mēs aizbraucām līdz izejai no ostas un palikām stāvot uz enkura. Vēl joprojām lija, bija sacēlies arī spēcīgs vējš. Selgā, to mēs paši skaidri redzējām, jūra vēla milzu viļņus. Mums vajadzēja rāmi stāvēt mierīgajā ostā, kamēr vētra pierims. Mūsu kuģa pasažieri bija sabraukuši no piecpadsmit štatiem; tikai nedaudzi no viņiem jau kādreiz bija ceļojuši kuģī; nedrīkstēja viņus tādā vētrā izvest atklātā jūrā, iekams viņiem vēl «nav pieaugušas jūras kājas». Pret vakaru abi velkoņi, kuri bija izbraukuši mums līdzi un uz kuriem jautrs Ņujorkas jauniešu bariņš skaļā līksmībā dzēra šampanieti, lai, pēc senas tradīcijas, kādam no mūsu pasažieriem novēlētu labu ceļavēju, atgriezās ostā, un mēs palikām vieni uz ūdens klaja. Enkura piesaistīti, virs trīsdesmit pēdu dziļas dzelmes. Un lietus lija bez mitas. īsts izpriecas brauciens.
Visi jutās patiesi atviegloti, kad gongs aicināja pulcēties uz vakarlūg- šanu. Citkārt izpriecas braucienā pirmais sestdienas vakars būtu ticis veltīts vista spēlei un dejošanai; tomēr domāju — jebkurš bezaizsprie- dumu cilvēks piekritīs, ka būtu bijis gaužām nepiedienīgi, ja mēs nodotos tādai vieglprātībai, ņemot vērā visu, ko bijām izcietuši, un piedevām mūsu noskaņojumu. Mēs būtu it brangi noderējuši par miroņa apstāvētājiem, nekādām citām svinībām lietojami nebijām.
Taču jūra vienmēr cilvēku ietekmē labvēlīgi; ari es tonakt savā guļvietā, viļņu vienmērīgi šūpots un tālās bangotnes klusās dunas ieaijāts, drīz iemigu dziļā nemaņas miegā, kas izdzēsa visus aizvadītās dienas grūtumus un ļaunās nojausmas.