Pēc tam arēnā iznāca izrādes zvaigzne, kuru saņēma ar pērkondim- došiem aplausiem, un gaisā uzvijās sešdesmit tūkstoš mutautiņu. Marks Marcels Valerians (skatuves vārds, īstajā vārdā viņu sauc Smits) ir lielisks fiziskas attīstības paraugs un izcili apdāvināts aktieris. Ar karacirvi viņš rīkojas virtuozi. Viņa jautrība un rotaļīgais vieglums komiskās lomās ir neatdarināms, taču tas nav salīdzināms ar cildenajiem veidoliem, ko viņš iemieso svinīgi drūmā traģēdijā. Kad viņa cirvis vilka ugunīgus lokus virs pārbiedēto barbaru galvām tieši tādā pašā ritmā, kādā lēcienos kustējās viņa ķermenis un kājas, skatītāji auroja nevaldāmos smieklos, bet, kad viņš ar cirvja pietu sašķaidīja vienam pretiniekam galvaskausu un tai pašā mirklī ar asmeni pāršķēla otru vidū pušu, sajūsmināto aplausu dārdi, kas satricināja visu ēku, liecināja, ka prasīgā publika atzinusi viņu par īstu meistaru cildenajā mākslā. Ja viņam piemīt kāda vājība (mums būtu gaužām žēl pieļaut pat domu, ka tā varētu būt), tad vienīgi paradums visaizraujošākajos izrādes mirkļos pamest skatienu uz publiku, it kā gaidot atzinību. Arī cīņas pārtraukšana, lai paklanītos, kad viņam met puķu pušķus, jāpiemin kā gaumes trūkums. Kamēr norisa lieliskā cīņa ar kreiso roku, viņš nevis kapāja savus pretiniekus, bet gandrīz visu laiku skatījās uz publiku; kad viņš bija nokāvis visus otrā gada kursantus un meņģējās ar pirmā kursa audzēkni, viņš pieliecās, uztvēra krītošo pušķi un sniedza to pretiniekam tieši tajā brīdī, kad krita cirtiens, kas draudēja kļūt par viņa nāves spriedumu. Mēs nešaubāmies, ka tāda vieglprātīga izturēšanās ir gluži piemērota provincei, bet tā nav galvaspilsētas cienīga. Ticam, ka mūsu jaunais draugs neapvainosies par šiem aizrādījumiem, jo tie domāti vienīgi viņa paša labā. Visi, kas mūs pazīst, zina, ka mēs lāgiem gan nežēlojam taisnīgu bardzību pret tīģeriem un mocekļiem, bet nekad ar nodomu negribam aizvainot gladiatorus.
Brīnumbērns patiesi darīja brīnumus. Savus četrus tīģerēnus viņš pieveica bez pūlēm, pats neciezdams nekādus zaudējumus, izņemot strēmeli galvas ādas. Vispārējais slaktiņš norisa, ievērojot izcilu precizitāti detaļās, kas liecināja par nelaiķa dalībnieku augstu meistarību.
Apkopojot visu sacīto, jāteic, ka vakarējā izrāde dara godu ne vien direkcijai, bet visai pilsētai, kas rosina un atbalsta šādus veselīgus un pamācošus sarīkojumus. Jānorāda vienīgi, ka dažu neapzinīgu jauniešu uzvešanās, kuri no galerijas apmētāja tīģerus ar riekstiem un sakošļāta papīra piciņām, saukdami: «Hei — cui, cui!» un pauzdami neapmierinātību vai uzslavu, kliedzot: «Grāb viņu ciet, lauva!», «Sadod, gladiatori», «Aitasgalva!», «Lempis gatavais!», «Ņem aiz ūsām!», imperatora klātbūtnē ir nepieļaujama, un policijai tādi dauzoņas jāsavalda. Vakarvakara izrādē, kad kalpotāji iznāca arēnā novākt līķus, jaunie nejēgas galerijā klaigāja saukļus: «Aptīrītāji!», «Re, kas par kažoku!», «Velc aiz kātiem!» un vēl citādas zobgalības. Uz publiku tas atstāja ļoti nelāgu iespaidu.
Šopēcpusdien apsolīta izrāde bērniem, kurā tīģeriem tiks izbaroti daži mocekļi. Līdz turpmākam paziņojumam izrādes notiks ik dienu. Programmas sastāvs katru vakaru mainīsies. Valeriana benefice paredzēta 29. datumā, ja viņš vēl būs dzīvs.»
Es pats esmu savā laikā rakstījis teātra kritikas un bieži vien jutos pārsteigts, ka zinu par Hamletu daudz vairāk nekā Forests*, un ar gandarījumu konstatēju, ka arī mani seno dienu amata brāļi daudz labāk nekā gladiatori zināja, kā jācīnās zobenkui.jā.
27. NODAĻA
«NOKAUTI ROMAS PŪĻA IZPRIECAI» * CILVĒKS, KAS NEKAD NESŪDZEJAS * NECIEŠAMS TEMATS * NEJĒGAS GIDI * ROMAS KATAKOMBAS * SVĒTAIS, KURAM TICĪBAS SPĒKS PARPLESA KRŪTIS * ASIŅOJOŠAS SIRDS BRĪNUMS * LEĢENDA PAR ARA COELl.
Tiktāl nu būtu labi. Ja vien kādam cilvēkam ir tiesības lepoties un būt apmierinātam, tad tas esmu es. Jo esmu taču rakstījis par Kolizeju un gladiatoriem, par mocekļiem un lauvām un tomēr ne reizi neesmu izmantojis frāzi «nokauti Romas pūļa izpriecai». Es esmu pirmais brīvais baltais cilvēks brieduma gados, kuram tas izdevies kopš tiem laikiem, kad Bairons šo teicienu palaida pasaulē.
«Nokauti Romas pūļa izpiecai» izklausās itin jauki, kad pirmās septiņpadsmit vai astoņpadsmit tūkstoš reizes redzi to iespiestā veidā, pēc tam sāk apnikt. Es to esmu lasījis visās grāmatās, kur ir runa par Romu, un pēdējā laikā tas man arvien biežāk atgādina tiesnesi Oliveru. Olivers bija jauns jurists, tikko pabeidzis juristu skolu un ieradies pie mums Nevadas tuksnešos, lai sāktu dzīvi. Viņš konstatēja, ka apkārtne un mūsu dzīvesveids tajās senajās dienās atšķirās no dzīves Jaunanglijā un Parīzē. Bet viņš uzvilka vilnas kreklu, aizbāza aiz jostas flotes revolveri, pierada pie turienes cūkgaļas un pupām un nolēma dzīvot Nevadā, kā Nevadā jādzīvo. Olivers pilnīgi samierinājās ar situāciju un, kaut arī viņam bija jāizcieš daudzi pārbaudījumi, nekad nesūdzējās, tas ir, izņemot vienu vienīgu reizi. Viņš, vēl divi puiši un es devāmies uz nule atklātajām sudrabraktuvēin Humbolta kalnos — viņš, lai kļūtu par Humbolta apriņķa tiesnesi, bet mēs — rakt sudrabu. Bija pats ziemas vidus. Nopirkām divzirgu furgonu un sakrāvām vezumā tūkstoš astoņi simti mārciņu sālītas cūkgaļas, miltus, pupas, spridzināmo pulveri, laužņus un lāpstas; nopirkām divus skumīga izskata meksikāņu kleperus ar novēlušos spalvu un tik kaulainus, ka visādu izciļņu tiem bija vairāk nekā Omāra mošejai,* iejūdzām tos un devāmies ceļā. Tas bija drausmīgs brauciens. Bet Olivers nesūdzējās. Zirģeļi aizvilka furgonu divas jūdzes aiz pilsētas un tālāk ne soļa. Mēs trijatā aizstūmām furgonu vēl septiņas jūdzes, bet Olivers gāja pa priekšu un soli pa solim vilka sev līdzi zirgus. Mēs činkstējām, bet Olivers ne. Zeme bija sasalusi, un guļot mums apsarmoja muguras; vējš mums svilināja seju un saldēja degunus. Olivers nesūdzējās. Kad piecas dienas no vietas bijām dienā stūmuši furgonu un naktīs saluši kā nabagi, nokļuvām ceļa visnejēdzīgākajā posmā — četrdesmit piecas jūdzes garajā tuksnesī jeb Lielajā Amerikas tuksnesī, ja jums tā labāk tīk. Un tomēr šis lēnprātīgākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, nesūdzējās. Gaitu sākām astoņos no rīta, stumdamies uz priekšu pa irdenām smiltīm; mocījāmies augu dienu, sastapdami ceļā tūkstošiem pamestu furgonu, tūkstošiem vēršu skeletu, tik daudz riteņu, ka būtu ar tiem varējuši nosegt Vašingtona pieminekli no apakšas līdz pašai augšai,* un tik daudz ķēžu, ka to būtu pieticis, lai apjoztu visu Longailendu; sastapām cilvēku kapus; rīkles mums kalta slāpēs; lūpas no sārmainajiem putekļiem saplaisāja līdz asinīm; izsalkuši, nosvīduši un pavisam, pavisam bez spēka — tik nespēcīgi, ka tad, kad ik pēc piecdesmit jardiem pakritām smiltīs un pūtinājām zirgus, gandrīz nespējām noturēties nomodā; taču Olivers nesūdzējās ne ar pušplēstu vārdu; arī otrā rītā ne vārda, kad mēs, līdz nāvei pārguruši, bijām tikuši pāri tuksnesim. Dažas naktis vēlāk šaurā aizā pamodāmies no sniega, kas mums putināja sejā, un bailēs, ka varam iesnigt, iejūdzām zirgus un stūmām vezumu līdz astoņiem rītā, pārkļuvām pāri ūdensšķirtnei un beidzot zinājām, ka esam glābti. Nekādas sūkstīšanās. Pēc piecpadsmit ārkārtīgu grūtību pilnām, nogurdinošām dienām bijām sasnieguši galamērķi, noiedami divsimt jūdžu, un tiesnesis ne reizītes ne par ko nebija sūdzējies. Mēs brīnīdamies prātojām, vai vispār jel kas spēj viņu satraukt. Uzbūvējām māju Humbolta stilā. Tas notiek šādi. Kalna stāvajā pakājē izrok četrstūri, ierok divus balstus un tiem pāri pārliek divas kārtis; no tās vietas, kur kārtis atbalstās pret kalna sānu, pārvelk brezentu, tādējādi izveidojot jumtu un «fasādi»; sānsienas iznāk no zemēm, ko iegūst, izrokot līdzeno četrstūri. Skurstenis dabūjams viegli — paceļot uz augšu vienu brezenta stūri. Kādu vakaru Olivers sēdēja viens pats šajā nejēdzīgajā alā pie vērmeļu ugunskura un rakstīja dzejoļus; ja tie nenāca ar labu, viņam patika tos no sevis izrakt vai izspridzināt. Vispirms viņš izdzirda kādu dzīvnieku knosāmies jumta tuvumā; tad pa caurumu nobira daži akmeņi un dažas zemes pikas. Viņš saīga un pāris reižu uzsauca:— Hei! Vācies projām! Vācies!— Pēc brīža viņš turpat iesnaudās, un vēl pēc brītiņa pa skursteni būdā ievēlās mūlis! Ugunskurs pašķīda uz visām pusēm, un Olivers pārmeta atmugurisku kūleni. Pēc dienām desmit viņš tiktāl bija atguvis pašpārliecību, ka atkal ķērās pie dzejošanas. Atkal viņš iesnaudās, un atkal pa skursteni ievēlās mūlis. Šoreiz kopā ar mūli pār viņu sagruva puse mājas. Rausdamies kājās, mūlis apgāza sveci, sapostīja gandrīz visu virtuves iekārtu un sacēla milzums putekļu. Šāda varmācīga pamodināšana Oliveram droši vien bija ļoti nepatīkama, bet viņš nesūdzējās. Viņš pārcēlās uz dzīvojamo namu kanjona otrā pusē, jo bija ievērojis, ka to pusi mūļi neapmeklē. Vienu vakaru ap pulksten astoņiem viņš pūlējās, gribēdams pabeigt dzejoli, kad būdā vispirms ieripoja akmens, tad audekla caurumā parādījās kāja, tai sekoja daļa govs — pakaļējā daļa. Viņš šausmās parāvās atpakaļ un kliedza: — Hei! Hei! Vācies ārā no turienes!— Govs tiešām pūlējās varonīgi, taču arvien vairāk zaudēja pamatu zem kājām; nobira smilšu un gružu lavīna, un, pirms Olivers paguva pabēgt sānis, govs visā pilnībā iebruka cauri jumtam tieši uz galda un sagrāva visu drupās.